Man šķiet, ka cilvēka smadzenes tomēr spēj veikt milzīgu informācijas apstrādi. Dažreiz nav jābūt ļoti precīzam, un varbūtības novērtēšana ir pilnīgi pietiekama ļoti daudzās situācijās. Mēs paskatāmies pa kreisi vai pa labi un uzreiz sarēķinām, vai ir droši pāriet ielu. Problēma ir tajos gadījumos, kad ir informācijas nepietiekamība. Tāpēc ir vajadzība pēc morāles principiem, kas nav balstīti uz utilitārismu.

Piemēram, cilvēktiesību princips ir nepiemērot nāvessodu. Mēs nevar īsti pateikt, cik vērtīga ir cilvēka (arī noziedznieka) dzīve. Intuitīvi dažiem tā šķiet ļoti vērtīga, bet citiem mazāk. Ja cilvēks ir reliģiozs un tic pēcnāves dzīvei, tad viņš varētu vairāk atbalstīt nāvessodu. Bet tā kā par pēcnāves dzīvi nav ticamas informācijas, ir iemesls pieņemt cilvēka dzīvi par svētu, kas ir jāaizsargā jebkurā gadījumā. Izņemot tos gadījumus, kad tās aizsardzība nozīmētu zaudēt daudzas citas dzīves. Izvēles dillemma arī ir balstīta uz šo pieņēmumu par dzīvības svētumu, un nemaz neapskata variantus, ka kāds varētu gribēt nogrūst resnuli tikai tāpēc, lai ar baudu paskatītos uz viņa asiņaino līķi, kad viņu būs sašķaidījis vagons, kurš neapstājoties trauksies tālāk, lai notriektu pārējos sliežu galā.

(Reply to this) (Parent)