Comments: |
Vismaz man "sakrālā" māksla ne ar ko neizceļas citas mākslas vidū. Ja tiešām ir daudz ateistu, kuriem šādas kategorijas ir relevantas (par ko es šaubos), varbūt Butonam ir points.
Kas attiecas uz pašu tēmu, tad paliek jautājums, kāda X dēļ būtu jāpatur uzskati, "kuriem praktiski vai teorētiski nav iespējams atrast pamatojumu".
Here is probably where the basic difference is revealed - es mēģinu pēc iespējas atbrīvoties no visiem šāda veida uzskatiem, kas arī ir iemesls, kura dēļ es neredzu jēgu vai vajadzību pēc "sekulāras reliģijas". Again, iracionāliem (kas šajā gadījumā nav "uzbrauciens", bet tikai fakta konstatācija - uzskati, kas nav pamatojami nedz empīriski, nedz loģiski, ir iracionāli) ateistiem varbūt šādā piedāvājumā tiešām ir vairāk simpātisku elementu.
''Kas attiecas uz pašu tēmu, tad paliek jautājums, kāda X dēļ būtu jāpatur uzskati, "kuriem praktiski vai teorētiski nav iespējams atrast pamatojumu"
Jo uz tiem balstās civilizācija? Morālās jābūtības, kuras mēs pieņemam par granted. Viss, ko tu vari pamatot racionāli, jebkurš cits var atspēkot un tāpēc mēs daudz ko pieņem aksiomātiski, lai nedzīvotu haosā. Racionālisms ir tukšs pēc būtības, tā pat kā loģika. Tajā nav vienojošu vispārcilvēcīgu patiesību. Reliģija šajā sfērā kalpo unitarizējošu lomu. Sabiedrībā, kur šādas vienojošas idejas nav, atomizējas bariņā random hiperindividuālistu, kur vienojošu aksiomu nav, jo jebkurai var ''pretargumentēt''. Sociopātija vienvārdsakot.
Morālās jābūtības mēs pieņemam sociālā konsensa (un, nelielā mērā, mūsu bioloģiskās uzbūves) dēļ. Morāles pamats, kā es to saredzu, būtībā ir multilaterāls kontrakts, tikai implicīts, nevis (vismaz lielākajā daļā gadījumu, kuros nav runa par atsevišķu morāles kodeksu) eksplicīts.
Es uzskatu, ka jūs kļūdāties, uzskatot, ka ir jēga mēģināt izdarīt principā neizdarāmo. Rezultāts sanāk nevis vēlamais, bet tiek iegūts blind spot bias. Tajā paša H+ ir daudz slēpti iracionālu elementu.
(No teiciena "realitāte ir tas daļa, kas nepazūd, kad tai pārstāj ticēt" var izdarīt secinājumu, ka ir arī tāda esamības daļa, kura eksistē tikai tad, ja tai tic. Izdomātās kāpnes, kas var tikt izmantotas, lai pavisam neizdomāti pakāptos nākamajā stāvā. Bet šim pat nav jāpiekrīt, lai piekristu, ka eksistē "labi" un "slikti" nepamatotie uzskati - to zina jebkurš, kurš nav morālais idiots.)
Kas šajā gadījumā ir tas, ko Tu uzskati par principā neizdarāmu?
Pamatot visu racionāli. Principā šo vajadzēja pie sākotnējām aksiomām, aizmirsu pierakstīt.
Īpaši slikti tas ir gadījumā, kad C ir... labāks, bet eksistē kaut kāda sīka evidence par labu D. Nonākam pie "britu zinātnieki izpētījuši" scenārija. Kokakola ir veselīga, jo tajā nav holesterīna. Monarhija ir laba, jo prinča piedzimšana stimulē ekonomiku.
"Ja C ir labāks" - pēc kādiem parametriem? Ja par labu C runā daudz evidences, un nedaudz - par labu konfliktējošam D, tad ir izvēle, manuprāt, ir triviāla.
Par C nerunā nekāda evidence.
Tad kādā veidā C ir labāks?
Izdevīgāks no vispārcilvēciskā viedokļa.
Es nesaprotu, kādā veidā šāds apgalvojums var nenozīmēt, ka ir evidence par labu C.
Ticīgos normas robežās tur tikai biedēšana ar elli? Tas neglaimo dievticībai, un tas iekļaujas visās manās projekcijās. The pattern matches.
Kādā veidā "believing in hell is good for people" iekļaujas "projekcijās"?
Believing in hell keeps believers in check. Nothing of this research applies to non-believers for whom both heaven and hell are metaphors at best.
| |