Novecojušas reliģijas? Tad esi konsekvents, uzreiz saki, ka reliģiozitāte kā tāda ir novecojusi, nevis šķiro reliģijas pēc to inovatīvisma un mistiskas "atbilstības" laikmeta prasībām.

Ticība neiespējamajam raksturo visu civilizācijas vēstures gaitu. Ļoti iespējams, ka šī kaitīgā ticība neiespējamajam ir viens no neizbēgamiem un nepieciešamiem cilvēka parametriem. Piemēram, ticība cilvēka racionalitātei un 'veselajam saprātam' ir tieši tāda pati ticība neiespējamajam. Hence, jāsecina, ka cilvēkiem visos laikos ir bijusi sabojāta iekšiene, tiesa gan, reizēm šī sabojātā iekšiene ir nesusi iespaidīgus augļus, Bahs, piemēram vai verdzības aizliegšana. Un droši vien ir tikai saujiņa izredzēto, t.i., veselo, nesabojāto ļaužu, proti, saprātīgie, loģiskie, izglītotie, kas izvēlējušies neticību.

(Reply to this) (Thread)

Kāpēc lai ticība neiespējamajam izpaustos kā genocidālā un paranojiskā Jahves pielūgšana? Reliģiskā doma veicina nekritisko domāšanu, bet vai visās reliģijās vienādi? Es tā nedomāju.
Un vēl, no pragmatikas viedokļa kristietībai velkas līdzi milzīga konservatīvisma bagāža, kas nav balstīta nekur, izņemot vēsturiskās tradīcijās. Tas nav pārāk svarīgi abstraktās debatēs internetā, bet ir visnotaļ svarīgi to piekopjot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pēc ieraksta loģikas sanāk, ka visu pozitīvo, ko kristietība ir nesusi un varētu nest, labāk būtu vērot ar aizdomām, jo šis pozitīvais it kā 'leģitimizē' slikto kristietību (aka pārprastu un nekristīgu kristietību) .
Savā ziņā saprotama pozīcija, jo, ja nebūtu šo pozitīvo kristiešu, tad reliģijas kritiķu rosība būtu pilnībā leģitimizējama un pat atbalstāma, un viss būtu daudz vienkāršāk. Bet nav.

Jebkādai reliģiskajai domai par excellance ir jābūt paškritiskai domāšanai. Rietumu domas vēsture daudz kur uz šo kritisko sevis vērojumu - autopsiju balstās, Dekarts, piemēram. Skaidrs, ka rietumos tas ir lieliski saplūdis kopā ar filozofiju.

Ko nozīmē 'balstīta nekur'? Arī vēsturiskās tradīcijas ir kaut kādas atbildes reakcijas, cilvēku meklējumi, mijiedarbībā ar rakstiem, apustulisko un mācekļu pēctecību, utt. Ex nihilo nihil fit. Kristietībā pietiekami daudz ko no tā var pamatot ar "Svētā gara darbību" mācekļu vidū pēc Kristus debesbraukšanas, proti, visu to, kas nav pretrunā Rakstiem (kā teju vienīgajai liecībai un kaut cik uztveramai Dieva nodoma eksplikācijai), kas arī būtībā ir Svētā gara darbība caur mācekļu un apustuļu, un praviešu mutēm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Pozitīvie kristieši", par kuriem es runāju, var arī neko īpaši daudz laba nenest (ārpus savas ģimenes), tāpat kā vairums citu cilvēku. Problēma ir tur, ka viņi [i]izskatās[/i] labi, solīdi, kritikai grūti sasniedzamās pozīcijās.

Dekarta kritiskā domāšana - jājautā, vai no mūsdienu viedokļa to uzskatītu par tikpat kritisku. Viņa Dieva esamības pierādījums no Dieva idejas it īpaši neatbilst zinātnisko pierādījumu prasībām.

Vēsturiskās tradīcijas parasti ir nederīgas kā rīcības vadmotīvi, jo pasaule mainās. Vēsturiskā tradīcijā genocidēt kaimiņtautas, ka izveidojusies karojošas ebreju minivalsts pastvēšans laikā, nav piemērojam. Vēsturiskā disgreisot sievietes, kas stājas pirmslaulības sakaros nav piemērojama tagad, kad ir pietiekoši daudz kontracepcijas līdzekļu. Baidos, ka pat pamatojums Rakstos būs nepietiekošs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pasaule jau varbūt mainās, bet cik īsti mainījies ir cilvēks pats.
Par pirsmlaulības sakariem - man liekas, tas tomēr vairāk ir morālas dabas jautājums. Lai paliek jūdi ar savu praktisko domāšanu, kristietībā ir gana daudz atrunāts par mīlestību, Dievu, kas laulības savienību slēdz debesīs, pareizticībā laulība vispār ir viens no sakramentiem, tāpēc no šādas perspektīvas likumsakarīga būtu ne tikai sieviešu disgreisošana pirsmlaulības sakaros.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja jau kristieši turpmāk apsolās vairs nebalstīt (vai, pareizāk sakot, ņemot vērā, ka viņi šobrīd biežāk tā saka, nevis seko burtiskām (kādām tad vēl?) rakstu norādēm - nedarīt to) praktisku morāles jautājumu risinājumus kristietībā, tad labi, savus iebildumus atsaucu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kristietis teiktu, ka cilvēks var ņemties ar visādām morālēm un ētikām, cik uziet, bet no kristietības skatpunkta visas šīs morāles un ētikas bez ticības ir kā tukša skaņa.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es saprotu, ko tu domā - personīgās pieredzes svaru. No vienas puses, cilvēki mazāk ietu strādāt par sanitāriem slimnīcās un veiktu citu veidu pašuzupurēšanos, ja neticētu. Un tā tālāk. No otras puses, vai tas atsver dogmu nodarīto postu? Un kā ar liekulību un iracionālismu kā kristīgās morāles biežākajām praktiskajām sekām.

Modernais viedoklis man šķiet pareizāks - nepacelt morāli līdz pasaules jēgas & cēloņa līmenim, bet tā vietā izturēties pret to kā pret kaut ko līdzīgu higiēnai. Novest labu rīcību līdz pašsaprotamam automātismam, kā zobu tīrīšana no rītiem.

Īsti nezinu, "kura no morālēm ir labāka" ir īsti abstrakts, kosmiska līmeņa (arī izmēra ziņā) jautājums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mēļo, ka kapitālisms un tirgus ekonomika ir vislabākie no visiem iespējamiem variantiem, attīstība, inovācijas, tirgus rosība, utt, tomēr vai tas atsver kapitālisma (dogmu) nodarīto postu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kapitālisms nav dogma. Dogma ir kaut kas cilvēka izdomāts. Kapitālisms balstās uz pašu cilvēka dabu, uz viņa greed un gullibility, uz cilvēka iekšējo mērkaķi. Lai darbotos dogma, jābūt kādam, ka piespiež to ievērot. Kapitālisms attīstās tur, kur tam ļauj attīstīties. Redzi atšķirību? Kapitālisms ir brīvs, dogma - ne. Lai kapitālisma apoloģēti to slavē tālāk, bet šis ir fakts arī no mana viedokļa.

Bez tam, reizēm nav OK būt kapitālistam. Tikko kā kapitālismā parādās izvēles iespēja, tā parādās atbildība un nosodījuma iespēja. Ja uzņēmējs var brīvi izvēlēties, nopirkt poršu vai sagādāt cilvēcīgus apstākļus darbiniekiem, tad viņam nav sabiedriski akceptējami izvēlēties pirmo. Kāpēc joprojām ir sabiedriski akceptējami ticēt iedomu draugam debesīs? It kā nebūtu nekas, ja vien tam draugam nebūtu tik draņķīgs un iracionāls raksturs. Slikts role model no viņa sanāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi, kapitālisms bija slikts piemērs, jo pats esmu pret kapitālismu, piemēram, tu raksti 'kapitālisms balstās uz pašu cilvēka dabu, uz viņa greed un gullibility' un jebkurš amatiermarksists, saistībā ar cilvēku izdzirdot vārdu 'dabisks' uzreiz saausās, jo pēc marksisma sanāk, ka, teiksim, tādi izteikumi kā "kapitālisms ir cilvēka dabā", "greed un gullibity ir cilvēka dabā" ir vistīrākā ideoloģija - nosaucot kaut ko kapitālismam vēlamu un izdevīgu par 'dabisku' tiek panākta lielāka attiecīgo parādību (speciāli, vēsturiski un sociāli radītu/noteiktu) leģitimizācija. 'Esi pret kapitālismu? Bezcerīgi, tātad esi pret cilvēka dabu' . Nu ko, ideoloģija, arī visas runas, ka kapitālisms ir brīvs, utt, marksists teiktu, ka cilvēkam vienkārši tiek iestāstīts un radīta ilūzija, ka šajā sistēmā viņš ir brīvs un ar izvēles iespējām. Vistīrākās kapitālisma dogmas tiek pasludinātas par dabiskām un normālām, 'the original position of man' . Bet tas tā.


Varbūt cits piemērs - mēļo, ka tehnoloģijas cilvēcei ir devušas neizmērojamu labumu, iespējas un priekšrocības, tomēr, vai tas atsver tehnoloģiju nodarīto postu?


Cilvēkiem arī bieži mēdz būt draņķīgs un iracionāls raksturs, tomēr racionālā pozīcija nezkāpēc vairāk izvēlās ticēt iracionālajam cilvēkam, nevis Dievam (turklāt nav teikts, ka racionalitāte ir neapšaubāma vērtība per se, piemēram, pietiekami bieži daudz kas labs tiek sasniegts tieši pateicoties apsvērumiem, kas absolūti iet pret parasto racionalitāti)

(Reply to this) (Parent)

Personīgi, domāju, ka Dievu/ticību kaut kādā mērā tomēr var nopamatot racionāli, (piemēram, viena domātāja projekts ir tāds, ka šādi ļoti korekti nopamatojot kristietību, tieši nebūt kristietim skaitītos iracionāli) , interesanta pēdējo desmitgažu parādība ir t.s. analītiskā teoloģija, kas ar to nodarbojas - http://www.credomag.com/2011/09/24/what-is-analytic-theology/

vai - http://en.wikipedia.org/wiki/Alvin_Plantinga#Reformed_epistemology

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ok, tas ir viņu ziņā. Esmu atvērts pierādījumiem, bet bumba šobrīd ir pilnībā viņu laukuma pusē.

Un vispār, no apgrozīšanās filozofijas forumos man palicis atmiņā kas cits - ka reliģisko filozofu vidū daudz lielāka tendence ir pētīt jautājumus, kas sākas ar "pieņemsim, ka Dievs eksistē, un tad...", nevis mēģināt kaut ko pierādīt ateistiem.

Pat ja var, tad vai vajag? Un ortodoksālajai kristietībai manuprāt tiešām nav izredžu. Kaut kādam atvērtajam teismam, kas paģēr mainīgu dievu - varbūt vēl ir. Bet kāda jēga labot to, kas ir pats salūzis un lauž kopā cilvēkus? Nākotne pieder dzen-gnosticismam vai kaut kam tādam ;)


Par kapitālismu esmu ieinteresēts parunāt, bet citā reizē & tēmā.

(Reply to this) (Parent)

Un vispār - kad jūdi disgreiso Mariju Magdalēnu par to pašu, atnāk Jēzus un nostājas viņai priekšā un liedz tiem mest akmeņus.

(Reply to this) (Parent)

Nez kāpēc cilvēki, kas mīl daudz runāt par vajadzību pēc kritiskās domāšanas, paši domā absolūti nekritiski.

(Reply to this) (Thread)

Tā domā absolūtais vairākums, ja ne visi, tāpēc neredzu iemesla satraukumam.
Pastāsti labāk par personīgo pieredzi ar viņiem. Tev liekas bija radinieki kristieši?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mana pieredze ir tāda, ka kristietība devusi ne vis vienkārši mierinājumu, bet burtiski izglābusi no nāves vienu manu tuvu cilvēku. Pie tam cilvēks, kas by default vienmēr bijis dabiski inteliģents, tīņu un agrīno 20 gados tipisks nihilistisks ateists/libfags, vēlāk garīgi meklējošs, tajā pašā laikā asu (atšķirībā no manis) matemātiski ekzaktu prātu. Kopš pēdējā pavērsiena par labu kristietībai for good, neesmu nemaz manījis nekāda ārējas atšķirības no vecā labā x, tikai to, ka lasa daudz kristīgās literatūras, piedalās draudzes pasākumos etc. Nekad nebāžas man virsū ne ar ko par šo tēmu. Jā, dažkārt ierunājas kau ko tipa ''Dievs tā, Dievs šitā'', bet tas tīri proverba pēc. Nav zaudējis nedz inteliģenci, nedz kritisko domāšanu, nedz foršo humora izjūtu. Es pat teiktu, ka kritiskā domāšana (ar to es saprotu viedumu) ire krietni vairojusies, tiesa te svarīgi arī vecums. Nu jau būs ap 40 drīz.
Ja ņem vispārīgi, kristiešiem, ko esmu sastapis ārpus sava ģimenes loka nekad nepiemīt nekādu negatīvu īpatnību DĒĻ kristietības, taču šad tad es jūtu, ka atsevišķas labas īpašības ir tieši pateicoties šai reliģiozitātei, takšo tavs OPs man liekas stulbs un nepamatots. Vienīgie negatīvie piemēri ir fringe fanātiķi, kam ar kristietību maz sakara, teiksim, jehovas liecinieki u.tml. sektanti. The more you live, the more you know.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nekas nenāk par velti. Pievēršanās kristietībai manās acīs ir darījums ar velnu - apmaiņā pret "dvēseles mieru" to atdod sevis daļu, racionālo un kritisko domāšanu, vai vismaz izgriez tajās pamatīgu robu, kurš tikai gaida izdevīgu brīdi, lai sevi parādītu.
Kas notiek, kad tādi ir daudziem? Paskatoties apkārt pasaulē, fakts ir un paliek, ka monoteisms kavē progresu. Pat neskaitot teroristus, kurus var klasificēt kā fringe fanātiķus (kaut gan patiesībā tie ir tikai likumsakarīga "ticība līdz galam", nevis palikšana pusceļā). Musulmaņu valstīs joprojām valda kaut kas līdzīgs feodālismam, kur pie varas ir šeihi un karaļi, bet vienkāršie strādnieki ir tādi kā vergi, un neviens par to neceļ ne ausu. Un no "attīstītajām" valstīm tā ir mūsu mīļā ASV, kur dzīve vienkāršajam cilvēkam ir visdraņķīgākā, bet reliģija visstiprākā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Point denied. Mūsu kopējie paziņas Ctulhu un mindbound ir vieni no retardētākajiem idiotiem, bez jeb mazākām kritiskās domāšanas pazīmēm vispār, kādus man jebkad ir bijusi nelaime lasīt/dzirdēt, bet lūk - karojoši atefāgi no less. Tu arī neizcelies ne ar kādu oriģinālu domāšanu, ja godīgi. Tavi teksti sastāv no paredzamiem štampiem, kurus es kopīpeistojis no citurienes. What gives. Kritiskā domāšana vispār ir kas? Kad kritiski domā par lietām, kam nepiekrīti?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Svarīgāk ir domāt pareizi, nekā domāt oriģināli.

Kritiskā domāšana priekš manis ir domāšanus blusu (bias) saskatīšana un novēršana.

(Reply to this) (Parent)