|
4. Maijs 2013|10:09 |
Mana pieredze ir tāda, ka kristietība devusi ne vis vienkārši mierinājumu, bet burtiski izglābusi no nāves vienu manu tuvu cilvēku. Pie tam cilvēks, kas by default vienmēr bijis dabiski inteliģents, tīņu un agrīno 20 gados tipisks nihilistisks ateists/libfags, vēlāk garīgi meklējošs, tajā pašā laikā asu (atšķirībā no manis) matemātiski ekzaktu prātu. Kopš pēdējā pavērsiena par labu kristietībai for good, neesmu nemaz manījis nekāda ārējas atšķirības no vecā labā x, tikai to, ka lasa daudz kristīgās literatūras, piedalās draudzes pasākumos etc. Nekad nebāžas man virsū ne ar ko par šo tēmu. Jā, dažkārt ierunājas kau ko tipa ''Dievs tā, Dievs šitā'', bet tas tīri proverba pēc. Nav zaudējis nedz inteliģenci, nedz kritisko domāšanu, nedz foršo humora izjūtu. Es pat teiktu, ka kritiskā domāšana (ar to es saprotu viedumu) ire krietni vairojusies, tiesa te svarīgi arī vecums. Nu jau būs ap 40 drīz.
Ja ņem vispārīgi, kristiešiem, ko esmu sastapis ārpus sava ģimenes loka nekad nepiemīt nekādu negatīvu īpatnību DĒĻ kristietības, taču šad tad es jūtu, ka atsevišķas labas īpašības ir tieši pateicoties šai reliģiozitātei, takšo tavs OPs man liekas stulbs un nepamatots. Vienīgie negatīvie piemēri ir fringe fanātiķi, kam ar kristietību maz sakara, teiksim, jehovas liecinieki u.tml. sektanti. The more you live, the more you know. |
|