|
2. Maijs 2013|11:09 |
Pēc ieraksta loģikas sanāk, ka visu pozitīvo, ko kristietība ir nesusi un varētu nest, labāk būtu vērot ar aizdomām, jo šis pozitīvais it kā 'leģitimizē' slikto kristietību (aka pārprastu un nekristīgu kristietību) .
Savā ziņā saprotama pozīcija, jo, ja nebūtu šo pozitīvo kristiešu, tad reliģijas kritiķu rosība būtu pilnībā leģitimizējama un pat atbalstāma, un viss būtu daudz vienkāršāk. Bet nav.
Jebkādai reliģiskajai domai par excellance ir jābūt paškritiskai domāšanai. Rietumu domas vēsture daudz kur uz šo kritisko sevis vērojumu - autopsiju balstās, Dekarts, piemēram. Skaidrs, ka rietumos tas ir lieliski saplūdis kopā ar filozofiju.
Ko nozīmē 'balstīta nekur'? Arī vēsturiskās tradīcijas ir kaut kādas atbildes reakcijas, cilvēku meklējumi, mijiedarbībā ar rakstiem, apustulisko un mācekļu pēctecību, utt. Ex nihilo nihil fit. Kristietībā pietiekami daudz ko no tā var pamatot ar "Svētā gara darbību" mācekļu vidū pēc Kristus debesbraukšanas, proti, visu to, kas nav pretrunā Rakstiem (kā teju vienīgajai liecībai un kaut cik uztveramai Dieva nodoma eksplikācijai), kas arī būtībā ir Svētā gara darbība caur mācekļu un apustuļu, un praviešu mutēm. |
|