Ir sarūgtinoši redzēt, ka cilvēki, kuri par sevi pārliecināti stāsta, ka viņiem nav aizspriedumu pret homoseksuāliem cilvēkiem, vienlaicīgi cenšas trivializēt faktu, ka homofobija Latvijā (un ne tikai) pastāv. Tā ir gan ikdienišķa, kas novērojama interneta komentāros, naida runā, nievājošā attieksmē un palamās, gan strukturāla, kuras redzamā daļa izpaužas publisku un ietekmīgu personu paziņojumos un likumdošanā. Sabiedrībā, kurā cilvēkam ir jāslēpj sava seksuālā orientācija, kurā nevar brīvi par to runāt un to apliecināt, kurā nepastāv tiesību vienlīdzība, pastāv homofobija. Un par t.s. neiecietības redzamāko daļu, kas it kā būtu mazākumā - tas ir jo īpaši vērā ņemami, tieši fakts, ka organizācijas kā 'no pride' un politiķi, un visādi rokeri un priesteri var mierīgi sludināt, cik amorāli un netīri ir LGBT - tas nav izņēmums, kā daži cenšas to pasniegt, bet gan tiešs pierādījums homofobijas izplatībai. Īsāk sakot, sabiedrībā, kurā to var darīt, neizjūtot nekādu diskomfortu, ir izplatīta homofobija. Tas arī liek aizdomāties, ko tieši šie, it kā tolerantie cilvēki, patiešām domā. Kāpēc tiek aktīvi apšaubīti iemesli un nepieciešamība par to runāt?