un tagad Rinkēvičs. lieki piebilst, ka personīgais motīvs, personīgā nejaušība, pēkšņi, ierakstot vispārējā diskursā, vienlaikus kļūst par trumpi publiskajā telpā - par politisku trumpi. un tāpēc no vienas puses tas ir apsveicami, it īpaši informācijas karā ar Krieviju, tas ir labi pārdomāts un stratēģiski taktisks solis. un te nākamais, piemēram, https://twitter.com/Vinkele/status/530466911415709697
plus leģitimācija no augstākajiem varas ešeloniem a la Washington Post
un tu piepeši saproti, cik smalki politizēta un varas/biopolitikas attiecībās iekļauta lieta tā nabaga mazā, kailā, neaizsargātā, apslēptā vai atklātā homoseksualitāte ir. redzi, es atturos no pozitīviem vai negatīviem vērtējumiem, vienkārši tā lietas sakrīt un kādam gudram un trāpīgākam vajag tās visas pamanīt, aprakstīt un sasaistīt kopā. (mana tēze, primitīvi reducēta, ir tāda, ka 'vainīgas ir abas binārās opozīcijas puses un patiesi brīvs ir tas, kas attiecībā pret to visu saglabā atraisītu attieksmi) un, bez šaubām, sabiedrībā ir jāvairo saprāts un jāmazina fašisms, jāmazina vardarbība, dusmas, neiecietība, utt. taču pašreizējais ir kā vāveres ritenis un apburtais loks. tāpēc ir jāsaglabā veselīga skepse un kritisks skatījums. rietumu vēsture konsekventi zaudē, domājot 'balts/melns' kategorijās, it īpaši politisko lēmumu (un Rinkēviča solis viennozīmīgi ir politiskais lēmums, ņemot vērā sabiedrības rezonansi un Latvijas postzemniecisko vidi, pat īstens politiskais ierocis (hence īpašs varas un spēka koncentrāts)) un publiskās telpas jomā. vienmēr jāiestājas pret ontoloģisku nabadzību.

bet es iedomājos, ka tu vairāk laikam pārstāvi anglosakšu tradīciju, līdz ar to šādi spriedelējumi viņu acīs pārsvarā ir antireālistisks, neloģisks sūds. kaut gan līdzīgi spriedelējumi gana bieži ir atraduši savu vietu arī angliski rakstošajā pētniecībā.