Puiša sejas saspringtie vaibsti, skatienā mirdzošā koncentrēšanās uguntiņa un seju slēpjošā respiratora aizsargmaska man, gribot negribot, atsauca atmiņā sazin kur redzētos man nebaudāmā metāla pārstāvjus Slipknot. Es nespēju vien pārstāt apbrīnot veiklību ar kādu, pārvietojot šķīvīšus, tirinot lupatiņas un velkot pār kartonu koka skaliņus puisis radīja vizuāli iespaidīgus, viegli kosmiskus mākslas darbus. Nē, mani ne sevišķi saistīja nedz krāsu kompozīcija, nedz baltās krāsas radītie mirdzuma efekti un pat ne sfēriski koncentriskie teju vai citu realitāšu atspoguļojumi, es drīzāk biju kā pieburts viņa roku veiklībai, kamēr gleznojumu izskats mani, kā allaž, atstāja stipri vienaldzīgu – jā, džeks bija sasodīti prasmīgs. Šķiet, ka tad, ja kādreiz nodošos kādam no daudzajiem tīkamajiem ielu mākslas paveidiem, darīšu to tikai tad, kad būšu meistarīgs kā sātans. Un atdošu savu darbus par brīvu, vismaz tā es to šobrīd iedomājos.

Agri vai vēlu iespringušā jaunieša vērošanai man vajadzēja apnikt, tamdēļ, izstaipot savas sagurušās kājas no neapšaubāmi neērtās pozas, kādā biju ietupis, sāku lavierēt caur cilvēku pūlim, kuru savā prātā teju nepārtraukti salīdzinu ar konstanti mainīgu matemātisku vienādojumu, kura vienīgais atrisinājums ir atrast sev brīvu vietu, neuzskrienot virsū citiem. Kā to skaitliski aprakstīt, joprojām neesmu sapratis, taču nozīme tam maza, un biezā, saulē sakarsušo tūristu plūsma manas domas matemātiskā gultnē nebūt neievirzīja. Mani visai ļoti žilbināja saulē mirdzošā velns_zina_kā statuja, kuras spožo misiņu mērenā kārtā klāja putnu mēsli, un jau pēc nakamā šauro ielu pagrieziena pāri visam slējās pils, kuras augstums, masīvums un atturība drīzāk biedēja, nekā vilināja un iedrošināja. Gan jau ka tas bija šādi iecerēts.

Es patiesi nezinu, kāda velna pēc es ievēroju šo visai neizteiksmīgo fasādes rotājumu – enģelis ar šķēpu rokā un mistiskiem uzrakstiem klātu vairogu dur nost uz muguras guļošu mošķi, kura atplestie žokļi pauž slikti veidotas agonijas sāpes [godīgi sakoti, šķiet, ka nezvēra sejai ir pilnīgi vienaldzīgi vaibsti], taču ķetnas cenšas satvert un nožmiegt savu pārdarītāju, taču ar nesaprotamo uzrakstu kopu bija pietiekami, lai mani ieinteresētu. Nē, patiesi, es vēl nekad nebiju redzējis tādu rakstību, kā arī tā pat attāli nelīdzinājās nekam no man zināmā, jo sevišķi šeit  - vecās pasaules sirdī. Jā, es izdomāju apmeklēt baznīcu.

Tās augstā, vēso akmeņu velve stiepās patiesi augstu virs vecuma apbrūnināto baznīcēnu solu rindām un pliko enģelīšu rotājumi nespēja kliedēt viegla vertigo sajūtu. Kaut ēka nebija liela, tās iekšējais telpiskais tukšums radīja iespaidu, ka tā ir vienkārši milzīga, mācītājs krāšņi izkrāsotā un koķeti apgaismotā altāra priekšā likās kā tāltāls punktiņš krietna futbola laukuma viņējā galā, vīra izrunātie vārdi manas ausis sasniedza vien kā kolonnas, velves un statujas apvijuši neskaidri trokšņi. Vai arī es vienkārši ne sūda nesaprotu vāciski. Neviena netraucēts es klīdu caur baznīcas sānu velvēm, lasot un apsverot latīniskos uzrakstus, ļaudams miera, klusuma un kaut kā klātbūtnes sajūtai lēnītēm ieaijāt pārējās maņas. Durvis! Kā nez es iepriekš tās nebiju pamanījis, es nezinu, jo esmu gatavs apszvērēt, ka šo vietu šķērsoju jau vismaz trešo reizi, taču uzkrītoši tumšais koks matēti baltajā fasādē vēl ne reizi nebija pavīdējis manā redzeslokā. Drīzāk instinkta, ne apdoma vadīts, es pavēru tās un, ieraudzījis vāji apgaismotu gaiteni savā priekšā, spēru drošu soli pāri slieksnim, durvis aiz sevis aizverot.

No pēkšņā klusuma un vēsuma, kas pletās krēslainajā gaitenī man visapkārt, es biju tik izbrīnīts, ka uz brīdi šķita, ka esmu zaudējis dzirdi, tamdēļ krietni nopriecājos, izdzirdot pret kailajām sienām atbalsojamies pašam savus soļus. „Gluži kā kapā”, es paspēju nodomāt un gandrīz uzreiz pats sevi pieklusināju. Mani nav viegli sabaidīt, taču augsne tam šobrīd bija izteikti pateicīga.

Mani gaidīja pagrieziens, kuram sekoja vēl viens un vēl, līdz tumši slīpētā granīta flīzēm klātā grīda mani pieveda pie lejup vedoša kāpņu laiduma. Tā apakšā gaitenis bija kļuvis krietni plašāks, taču, ja vien tas iespējams, vēl vairāk biedējoši krēslains. Nespodrās spuldzes atradās tālu viena no otras, tādēļ labi apgaismots bija vien neliels laukumiņš ap griestiem, kamēr pārējo bija nosegušas krēslas centīgās rokas. No gaismekļiem attālākajos stūros tumsa šķita sabiezējam līdz teju vai taustāmai konsistencei un, tajā skatoties, nevarēja redzēt itin neko. Gaiteņa sienas bija noklātas ar A4 lapas izmēra brūnām akmens plāksnēm, no kurām ikvienu rotāja grūti salasāmas frāzes un portrets. „Kapakmeņi”, man priekšā pačukstēja apziņa vēl pirms biju spējis saskatīt nelielo, krēslas slēpto niansi – portretu vietā bija galvaskausi. Joprojām biju visai tālu no izbīļa, taču nelielu neomulību un savas mirstības apjausmu šī tumšā, vēsā, nāves pildītā vieta man sniedza.

Pārvarējis pirmo sastinguma sekundi es ievilku dziļu ieelpu un, galvaskausu tumšo acu dobumu pavadīts devos pāri mijkrēšļa tītajai akmens zālei līdz tās tumšajam galam, soļi veidoja savādu atbalsi pret masīvajām sienām un klusums nu jau sāka šķist nomācošs, kad es, pārtraucis soļošanu, spēji atsprāgu atpakaļ. Pāris soļu no manis pilnā majestātismā slējās vismaz četrus metrus augsta statuja, tās koka grebums sevī slēpa diezin cik gadu senu pagātni, taču spilgtais krāsojums jau izsenis kā bija sācis atlupt. Statujas rokas bija izslietas pret debesīm, ievērojami palielinot majestātiskuma iespaidu, taču pirksti kaut kāda mazliet slima iemesla dēļ vērsās lejup pret mani, pat negribot liekot nodomāt par uzbrukumam gatavu, ar gariem nagiem bruņotu lāci. Tēla seju laiks bija saudzējis vismazāk, un tās atliekas bija vien knapi nojaušamas.

Par spīti visam, man šķiet, es neiekliedzos [kas nebūtu pārsteidzoši], vien teju palēcos un, atguvis saikni ar zemi, uz mirkli paliku nekustīgi. Baisais tēlojums, liekas, bija Jēzus. Mani apēst gatavs Jēzus. Es nemetos bēgt, taču pieklāji padevu labu dienu [jā, es to patiesi izdarīju] un lēnām sāku kāpties atpakaļ tempā, kurš neradīja iespaidu par panisku bēgšanu, taču netika arī samazināts, līdz atgriezos cilvēku pildītajā vecpilsētā. Man ir tiešām liels prieks, ka Jēzus mani neapēda.

Aiz loga dārd pērkons un spilgti zili uzliesmojumi izgaismo smago mākoņu klāto debsu jumu. Vāciski brēcošais komentētājs un viņa izteiksmes veids ir jaukākais šībrīža futbola spēlē starp Minheni un Madridi. Es esmu par Madridi, ja kas.