| "Mēs nerunājam ar cilvēkiem, mēs runājam uz cilvēkiem", |
[Aug. 27th, 2012|10:50 pm] |
- Žaks Fresko
Man nav nekādas nojausmas, vai saulē izkaltētam kāpu priežu zaram līdzīgais večuks joprojām ir dzīvs, klusībā ceru, ka ir, kaut pārsteigts nebūtu ne par vienu no iespējām. Savā ziņā viņš ir tāds kā mans elks. Pat aizsūtot pie joda visus ģeniālā dizainera izgudrojumus, visu viņa devumu mūsu dzīves ritma un motīvu novērošanā, visas večuka norādes un instrukcijas par to, kā pāris gadu laikā mūsu planētu pārvērst apdzīvojamā paradīzē, sirmā kunga prāta asums un gara skaidrība simts gadu vecumā ir tas, kas mani patiesi aizrauj. Klusībā sakrustoju pirkstus un saprotu, ka, ja cilvēka sirmākajā vecumā ir kāds aspekts, kam vērts līdzināties, tad tas ir šis.
Vēlīnās vasaras rīta debesīs sauli laiku pa laiciņam aizsedza kāds no plašā mākoņu lauka klejotājiem, liekot dzestrajam vējam un reizēm pat kādai lietus lāsei atgriezt mani "Hei, drīz būs rudens" realitātē pēc vairāku minūšu ilgajām saules peldēm ēnainuma starplaikos. Kofera roktura smagums cieši iegūla plaukstā un es, ritmiskā [kā teica Mikus "tavā spēcīgajā gaitā"] solī šķērsoju vienu mazo stāvvietas izbrauktuvīti pēc otras. Stokholmā pret sniegu un ledu garajos tumšās Skandināvijas ziemas mēnešos sāls vietā cīnās ar sīciņām granīta šķembiņām uz ceļiem, ietvēm un brauktuvēm. Vietējie suņi, varu saderēt, izbauda kodīgā hlorīda nesaēstus ķepu spilvetiņus, bet vietējie tūristi, atkal esmu gatavs derēt, lād mazos akmentiņus par līšanu kofera riteņos. [nopūta]
Pieturas vienmuļajā cilvēku burzmā caur citiem izceļas divas žirgtas un dzīvīgas kundzītes krietni pāri septītajam gadu desmitam. Viena no viņām rokās tur karti kamēr otra pāršķirsta papīra lapas un krieviski sola tūlīt atrast vajadzīgo viesnīcas adresi. Pirmā neiztur un vēršas pie blakusstāvošās, divreiz jaunākās, iepriekš nepazīstamās slaidās blondīnes ar reģionam tik raksturīgo gaišo ādu un "to" ģērbšanās veidu. "Izvinjite! Vi tozhe na avtobuse ezhajete?"
Ziemeļu dāma, mirkli iegrimusi pārdomās, nedroši atbild: "Yes, I will take the bus".
- Avtobuss?
- Yes, a bus.
"Horosho!", sirmā dāma izplūst smaidā un turpina: "nam nuzhen vot kakoj adress. Skazhite pazhalujsta, gde nam vistupatj?", viņa vaicā, sniegdama sarunas biedrenei nelielu, aprakstītu, taču rūpīgi glabātu papīra lapiņu.
"Oh, I see, Birgerjarlsgattan", seko mirklis pārdomām un pauzīte "I do not know the name of the stop. But you can sit close to me and I will show you when your stop is next!", blondīne priecīga nočivina.
- Vi nam pokazhitje, da?
- Yes, of course. I will show you. Birgerjarlsgattan.
"Birgerjalrsgattan!!", večiņa priecīga izsaucās un viņas sajūsmu var pārmākt vien mana neizpratne par to, kā pie joda viņas tik sekmīgi viena otru saprata..
- Are you russian?
- Da! Ja iz Rigi! Vi iz Stokgolme?
- Yes, I live here.
Dažās turpmākā klusuma sekundēs mana neizpratne par nupat piedzīvoto paspēja vien pieaugt augumā, taču gaišmatainā dāma no jauna vērsās pie simās māmuļas ar nu jau pavisam familiāru žestu sniedzot roku. "Jag ar Sylvia", viņa piezemēti nosaka.
- Olga! Prijatno paznakomitsja!
Valodas barjera my ass. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}