| Optimists |
May. 3rd, 2010|01:39 am |
Viena lielā un fundamentālā atšķirība starp pavasari un vasaru ir ēna. Ja es kādureizi pamodīšos meža vidū pēc mēmākās ballītes un būšu tiktāl aizballējis savu prātu, ka pirmais jautājums, par ko iedomāšos, būs "kas tagad par gadalaiku?", taču es nespēšu uz to atbildēt, man atliks vien nostāties ēnā. Pavasara ēnas ir mitras, aukstas, un pat visapkārt krītošie spilgtās saules stari nespēj kliedēt to pagrabam līdzīgo drēgnumu, kas slēpjas koku puduru pavēnī, ar viltīgu, ēnainu smīnu gaidīdams nepiemēroti saģērbtu, nevērīgu upuri. Jutu, ka esmu tieši tāds, taču vairāk par ēnas salto tvērienu manu sirdi sagrāba nejauka atziņa, jo "tas sūda tornis galīgi neatrodas tur, kur vajadzētu", respektīvi, pa labi no manis. TEC 2 sarkanbaltajās klauna krāsās rotātais skurstenis savu iespaidīgo izmēru dēļ jau iztālēm bija kļuvis par manu ceļrādi, aicinoši mirdzinādams savas iesārtās lampeles un, ja skurstenim būtu roka, viņš man pamātu, taču fakts, ka mans slaidais draugs bija redzams pār manu kreiso plecu, nozīmēja, ka pēdējo pusstundu es biju minies nepareizā virzienā. Nopūtos un ievilku vēl vienu ķeksīti savā prātā esošajā "topogrāfijas feili" sarakstā, kur jaunatnācēju jau gaidīja apmaldīšanās Alpu mežotajās nogāzēs [saprotami], nolemtības sajūta Berlīnes gigantiskajā dzelzceļa stacijā [piedodami] un Baža un Filipa nejēdzīga vazāšana pa Alūksni krietnas pusstundas garumā, līdz es aptvēru, ka turu karti otrādi [te es labāk neko neteikšu].
Ja neskaita skolas darbu termiņu žņaugus, es nespēju stādīties priekšā itin nevienu iemeslu, kamdēļ lai neveltītu šo zilo debesu, pavasara trokšņu un degošo lapu dūmakas pildīto dienu nelielam velobraucienam. Kaut kādā viegli mistiskā veidā, kura patieso dabu mana atmiņa atteicās izpaust, līdz manām spicajām ausīm nonāca ziņa par likvidēto Ērgļu dzelzceļa līniju un, labi pazīstot sevi, es ne mirkli neesmu juties pārsteigts par to, ka mana ziņkāre ņēma virsroku pār slinkumu īsajā un nevienlīdzīgajā cīņā; jā, es patiešām nekad nebiju redzējis likvidētu dzelzceļu. Klusībā nomierināju savu satraukto prātu, cerībā, ka manis redzētais pārsniegs manis gaidīto, lai arī dziļi apziņā klusa balstiņa brīdināja, ka tas nozīmētu negaidīt itin neko - būsim godīgi: cik gan iespaidīgs var būt neeksistējošs dzelzceļš. Jaunaktklājēja gars vairāk par maps.google.com palīdzēja saplānot maršrutu, domu par sviestmaižu smērēšanu iemetu mēslainē, atzīstot, ka "tas ir priekš skuķiem" un nedaudz apvaldīju savu vēlmi pie velosipēda doties priecīgos palēcienos un kaut ko uzmundrinoši svilpojot/dungojot, kad sapratu, ka nevēlos izskatīties pēc pilnīga pajoliņa. Jā, ekspedīcijas spēj mani iejūsmināt kā maz kas cits.
Ceļa grūtības manu sākotnējo degsmi pilnīgi noteikti bija spējušas mazināt. Nez, kamdēļ mana fantāzija man neko nebija pastāstījusi par smeldzošajām kājām un mokošo aizelsumu, kad minos kā teju vājprātīgs, cerībā ātrāk sasniegt sasniedzamo, par diviem sīčiem uz motorolleriem, kuri kāda puskilometra garumā centās mani uzrunāt, lai spētu efektīvāk aizvainot manu pārvietošanas veidu, salīdzinot ar viņējo, kaut esmu pārliecināts, ka viņi ir tīri feini bērneļi un neņēmu to ļaunā, un, jā, par apmaldīšanos. Vismaz trīsreiz. Tamdēļ jo lielāks bija mans prieks, kad cauri ēnainajam, kritušo lapu un vieglas trūdu smaržas pilnajam mežam es iztālēm saskatīju tukšo zemes ceļu, kuru nešaubīgi atpazinu kā īsto, kā arī dvēseli veldzēja doma par meža glābiņu no visai miskastīgās vides, kurā tobrīd atrados.
Krietnu daļu no mana redzesloka aizņēma trīs lillīgi cirka angāri, kā biju tos iesaucis. Lūk, viena no manām mīļākajām sazin kad redzētajām multfilmām, kuras nosaukumu nekad neesmu zinājis, stāstīja par ceļojošo cirka trupu, kura, nokļūstot jaunā dislokācijā biedriski spļāva saujās un zilonīši, lauviņas un žirafītes plecu pie pleca blieza gatavus sarkanus auduma angārus. Es nevēlos sevi sarūgtināt ar šādas ainas bezjēdzību, tādēļ koncentrēšos uz svarīgāko - šādi apaļi teltsveida veidojumi, kopskaitā trīs [viens izskatījās tāds pusgatavs] ir tas, par ko es runāju, turklāt šie, atšķirībā no multenītes, smirdēja vienkārši neizsakāmi. Prāts pat izspēlēja etīdes, kurās kāda Džeku Uzšķērdēju dinastija savus ilggadīgos upurus ir krājusi lielās, apaļās teltīs, taču neviens to vēl nav atklājis, tādēļ apkārtne tāda... mazliet sasmakusi. Ļoti labprāt [vai arī galīgi nelabprāt] kādreiz uzzināšu kas ir TIK smirdīgs, kas tajos tiek glabāts.
Iepretim lillā smerdeļiem stāvēja vairāku metru augstā kaudzē sasviesti atkritumu maisi, kuru daudzās plaisas un caurumi stāstīja katrs savu, reiz sadzīvē izmatotu priekšmetu stāstu, skata centrālais punkts - televizors ar sašķaidītu kinoskopu [tie, starp citu, plīst ārkārtīgi aizraujošā veidā, es teiktu - iesprāgst paši sevī [paldies Miķelim un pamestā ķieģeļu cepļa administrācijas telpām]] - likās krietni kolorītāks par tumšā, dūņaini aizaugušā ūdens pančku starp maisu kaudzi un cirku. Pusmūža vecuma vīrs ar spurainām, iesirmām ūsām un dūmojošu cigareti zobos modri un klusi vēroja savas makšķeres ūdenī iesviesto pludiņu, teju vai saklausāmā cerībā piedzīvot mirkli, kad tas pakustēsies.
"Ne asakas", es novēlēju, necerot uz atbildi, taču saņēmu pretī:
"Pateicos, jaunekli! [cik interesanta uzruna, starp citu]".
Makšķerēšanas entuziasts bija pavērsis savu skatienu manā virzienā un nodriskātās cepures nags meta ēnu pār viņa seju, neļaujot man ieraudzīt viņa acis, tādejādi vīra domas un sejas paustais palika man noslēpums.
Skatieniem sastopoties, es gandrīz nekad savējo nenolaižu pirmais. Būdams sīks, es to pat īpaši trenējos, ikdienas trolejbusa maršrutā reti kad izrādoties zaudētājs šajā īpatnējā spēlē. Iespējams, tas piešķīra cilvēkiem tādu kā viegli ļaunīgu priekšstatu par mani [neņemiet ļaunā, nabaga upuri], taču es to darīju tīri prieka pēc. Arīdzan tagad, pieraduma, nevis azarta vadīts, nevēlējos būt pirmais, kurš novēršas un minas tālāk, taču negribēju šo brīdi pārvērst par neveiklu "blenzt un klusēt" ainu, tādēļ ķēros pie allaž drošā līdzekļa sarunās ar copmaņiem.
- Kā ķeras?
- Oi, sūdīgi. Bet te vienmēr ķeras sūdīgi, nāku te tikai tādēļ, lai tiktu kaut mazliet pie dabas.
Prātā pārcilāju bezdievīgi smirdošos līķu uzglabāšanas paviljonus, atkritumu maisus un bijušo televizoru, kuri ielenca ūsaiņa iecienīto netīrā ūdens bedri, un, laikam skaļi, nomurmināju "Pie dabas, ja...??"
- Jā gan. Tā pilsētas smirdoņa jau apnikusi.
Lai arī svešinieka teiktais man tobrīd šķita bezgala komisks, es vēlējos viņam paspiest roku, novēlot nekad nezaudēt spēju it visā saskatīt labāko.
P.s. Dzelzceļš nekur nav aizvākts un joprojām tur atrodas. Vai arī es atradu nepareizo dzelzceļu.
|
|