Grāmata - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
fuckyuu

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Garlībs Merķelis - Latvieši May. 9th, 2010|05:02 pm

fuckyuu
Nevarēju vien beigt brīnīties par to, cik ļoti manā acupriekšā stāvošais vīrietis atbilda manam priekšstatam par rietumeiropas pensionāru, kāds viņš, nenoliedzami, bija; šķita, ka kāds ir paņēmis tēlu no manas apziņas un piešķīris tam ķermenisku veidolu, tamdēļ neapzināti pat pametu sāņus dažus ašus skatienus, lai ievērotu to netālu stāvošo, baltos halātos tērpto, ar pildspalvām un planšetēm bruņoto psihiatru grupiņu, kurai šajā eksperimentā noteikti kaut kur bija jābūt. Psihiatri bija labi paslēpušies un es viņus tā arī neieraudzīju, taču drošības pēc saglabāju cienījamu sejas izteiksmi un, iekļaujoties pūlī, virzījos uz priekšu, nevis piegāju pie onkas pa taisno, lai ar pabikstīšanu un paknaibīšanu uzzinātu, vai viņš ir īsts. Vīra vecumam neatbilstoši slaidais augums, stiegrainās rokas un lielie soļi ļāva man nedaudz apiet laiku un ielūkoties gadus četrdesmit senā pagātnē, kur šis, iespējams, bijušais basketbolists sārtvaidzīgu vācu meiteņu ielenkumā ar smagu roku nolika izdzerto alus kausu un brūnganā koka galda, kura virsma no ilgajiem lietošanas gadiem vairs pat attāli nelīdzinājās sākotnējam raupjumam, un iemalkoja pilnu krūti ar vasaras smaržām pildīto piepilsētas gaisu, ko viņa plaušas tik izmisīgi prasīja pēc varenā alus malka un iepriekš dziedātās, bravūras pilnās galda dziesmas. Nepalēninot soli un nemainot virzienu es lēnā tempā virzījos garām vīram gados, kura sarkanīgie mati itin nekādīgi negāja kopā ar koši sirmajām, kārtīgajām uzacīm un krunkaino, skumīgam buldodziņam līdzīgo seju, vīrs baidījās vai kaunējās pats par savu vecumu, taču es klusībā cerēju, ka šī iemesla dēļ viņš nav dziļi iekšienē klaji nelaimīgs un brīvprātīgā darbs kungam sagādā prieka dzirksti.
 
- Gehe zum Ausgang, Bitte!
 
"Eu, tu patiešām esi īsts!", es ļoti klusināti nomurmināju, ar atvieglotu smaidu pavadot no savas apziņas aizplanējošos baltajos halātos tērptos, biedējošos tēlus.
 
- Wie bitte?
 
- Neko, neko, es jau eju!
 
Nebija melots, es patiešām devos uz izeju. Nezinu, vai man maz bija izvēle, jo pa kāpnēm lejup plūstošā cilvēku straume mani nesa, šķiet, tur, kur pati iedomājās, man atlika vien cerēt, ka tur atrodas "Ausgang".
 
Ja šajā brīdī pie manis piesteigtos kāds apmulsis itāļu tūrists [apmulsuši tūristi man allaž šķiet nākam no Itālijas] ar koši melniem, skruļļainiem matiem, lielu fotoaparātu kaklā un no sava rūtainā īspiedurkņu krekla krūšu kabatas izvliktu pilsētas karti, kuru vienā kārnajā rokā turēdams un ar otru izteiksmīgi žestikulējot, mēģinātu man palūgt norādīt viņa atrašanās vietu, es nemācētu atbildēt, un, kad aiz apaļajiem briļļu stikliem esošās acis paplestos neizpratnē, es būtu spiests pavēstīt, ka man nav ne mazākās nojēgas, kur īsti es [un viņš] atrodos. Taču mana bezgala lielā dzīves pieredze savā klusinātajā balsī man jau labu laiku čukstēja priekšā, ka sekot krāšņi izkrāsoto cilvēku plūsmai ir prātīgākais, ko varu darīt.
 
Cilvēku soļi bija pārvērtušies dobā, nesakarīgā dipoņā uz asfalta, kurš, dienas saules pieliets, joprojām sildīja gaisu zem tumšajām pavasara debesīm, un reta, no tuvējās kalnienes nākoša vēja pūsma man ik pēc brītiņa sagādāja nepatīkamu kontrastu uz tīkamā siltuma komforta fona. Kūstošas darvas, putekļu, cigarešu dūmu un alus smārds manā pasaules uztverē cīkstējās ar virs galvām dzirdamām putnu dziesmām un retu reizi sajūtamu pļavas, zāles un rasas tuvumu, kad nelietis vējš uzpūta no virziena, kur, manuprāt, bija austrumi. Ļaužu bari plūda pāri nejēdzīgi šaurām sliedītēm un cilvēki viens pēc otra kāpa normāla vilciena garuma tramvajā. Uz mirkli gan saprāta balss manā prātā izmeta domu, ka "man nav biļetes", taču deduktīvi nospriedu, ka tādas šeit nav nevienam.
 
Sešas pieturas vēlāk, liela cilvēku pūļa pavadīts es no dziesmām pildītā tramvaja iztrausos, pamanot pavisam tuvu naksnīgās pilsētas apgaismojumā mirdzam labi zināmo, arkveidā izliekto lielo M burtu. Jā, fast food karaļvalsts, es biju izslāpis kā sātans un kāda kōlas glāze kā reiz bija tas, ko es alku. Sperot enerģiskus soļus iegāju caur stiklotajām durvīm un piestājos pie tuvākā kases automāta. Apaļīgā meitene ar sārtajiem vaigiem savā melnpelēki svītrotajā restorāna uniformā līdzinājās labsirdīgam rūķītim, viņa veltīja man labi izkoptu smaidu un savu "Guten Abend!" pēc mana krekla apskates nomainīja uz "добрый вечер!", kaut vārds Stefannie uz plāksnītes pie viņas krekla mani tam iepriekš nebija sagatavojis.
 
Padevis labu vakaru arī laipnajai rūķītei, es palūdzu kōlu, taču liels bija mans pārsteigums, kad pret manu vienu Euro es pretī saņēmu vien tukšu papīra glāzīti. Ļauns joks? Nē, kōlas automāts ir tepat aiz stūra, glāzīte jāuzpilda pašam, man Stefānija, kuras vārds man neizbēgami izraisīja asociācijas ar dažas desmitgades vecu, banālu vācu meidicīnas seriālu, raiti paskaidroja. Ar galvas mājienu ļāvu noprast, ka pīrsingotās meitenes instrukciju esmu sapratis, un devos norādītajā virzienā.
 
Ap mistisko automātu jau bija pulcējusies ļaužu grupiņa, visi kā viens tērpti sarkanbaltsarkanos kreklos. Grupiņas garākais vīrs bija arīdzan skaļākais un manāmi piesmakušā balsī citiem kaut ko klāstīja, sparīgi kratīdams dūrē savilktos pirkstus līdz ar taisnajā leņķī saliekto roku.
 
".. un es taču saku, neder kaut kāds Galviņš šitādām spēlēm. Pārdeg vienmēr viņš, kā es te stāvu, pārdeg!", garais, jūtami satraukts, skaļi klāstīja, kamēr pārējie klausītāji cits pēc cita uzpildīja papīra kolas glāzīti, izdzēra un padeva nākošajam.
 
Es centos iespraukties starp gāzēto dzērienu cienītāju grupiņu un automātu, jo izkaltusī rīkle lika par sevi manīt ar katru brīdi aizvien nepatīkamāk, kad kāds no bariņa uzsita man uz pleca un skaļumā, kas nevarēja sacensties ar izstīdzējušā vīra aurošanu, noteica: "zini, neviens te nekontrolē cik reizes tu to glāzīti uzpildi..", es varēju apzvērēt, ka pamanīju viņa balsī ieskanamies sazvērniecisku noti.
 
- Ak šitā..
 
- Tā gan. Mēs te jau kādu pusstundu dzeram to sūda kōlu. Dievs vien zina, cik esam jau izdzēruši, es tev tā godīgi pateikšu, es vairs nevaru. Liekas, ka tūlīt plīsīšu, un vispār - man jau nemaz viņa negaršo [smaids].
 
Kamēr mans sarunu biedrs rija sava dzēriena pēdējo malku, es redzēju neviltotu šoku viņa acīs, izdzirdot manu jautājumu "Kāpēc tad tu viņu dzer?"
 
- Kā - kāpēc?? Tapēc, ka par brīvu!!
 
, viņš aši noskaldīja un ar rokas stiepienu pavēra vaļā slīpo, spoži metālisko miskastes vāku, taču garais bļāvējs viņu no tālākās darbības žigli atturēja: "Tu ko - ārā metīsi? Nāksim taču rīt atkal dzert no tās pašas!!".
link Read Comments

Reply:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.