| Parhelions |
[Jul. 5th, 2010|10:20 pm] |
Uz mirkli likās, ka vai nu es beidzot esmu viņus saticis, vai arī pilnīgi sajucis prātā. Abiem bija kaut kad jānotiek, taču biju cerējis uz vēl pāris veselā saprāta vēsā miera pilnajiem mikrļiem.
Es tā arī neesmu sapratis, kas liek vardēm apklust, kad uznāk nakts aukstākā stunda un pelēkzilā vasaras krēsla ar savu viegli salto un mitro tumsu ir aptinusi redzmo apkārtni; zaļganās kurkstētājas mani ik vakaru priecē ar teju vai simfonisku un daudzbalsīgu skanējumu, tālu pārsniedzot to, ko es sagaidītu no tik nelieliem, šķietami dumjiem radījumiem [no offence, vardes, jums vienkārši tas skatiens tāds..]. Turpretī, kad debesu pamale virs tuvējā meža kokiem iegūst sintētiska persika nokrāsu, mauriņu pārsedz spožas rasas klājums un skaidrajās karsto dienu debesīs redzams vien bezgala bāls un ledaini neitrāls mēness, ārā nāk putni. Katru rītu. Pirms saullēkta. Nabaga putni.
Lai arī neciešu un nekad neesmu cietis no nespējas gulēt, savādā sajūta manā pakrūtē, par kuru nebūtu gana pateikt neko no tā, ko spēju šeit uzrakstīt, kaut mēģināju vismaz pusduci piegājienu, neļāva man izbaudīt naktsmieru un nu jau teju vai krietnu pusstundu klīdu pa miklo zāli. Raspodiņš. Ūdensroze. Melnajā ūdenī vizošs elfu sudrabā ietērpts mēness atspulgs, līdz brīdim, kad tie mazie, četrkājainie, kukaiņveidīgie nelieši ūdens virspusi saviļņoja sīku šļakatu ņirbā un, sapratis, ka neko no cerētā ieraudzīt nespēšu, grūtsirdīgi nopūtos un grasījos uzsākt ceļu atpakaļ savas silti aicinošās gultas virzienā, līdz.. mjā, nu, man laikam rēgojās, taču debesīs bija ļoti spoža zvaigzne. Apmēram piecos no rīta. Jūlijā. Uz 56. Ziemeļu paralēles, kur pieci no rīta nozīmē gaišuma ekvivalentu teju vai rudens dienvidum.
Pāris reizes dziļi ievilku elpu atgādinādams pats sev, ka nevajag nu kļūt muļķīgam, izberzēju acis un nosolījos mazāk dzert, pirms paskatījos vēlreiz. Jā, zvaigzne tur vēl bija un turpināja savu vienmērīgo kustību, ar spožo spīdumu, šķiet, par mani nedaudz ņirgādamās.
Kāda daļa manis prātā uzstājīgi čukstēja, ka šis ir īstais brīdis pilnīgi zaudēt sajēgu, skraidīt pa tuvējo apkārtni, ar dūrēm bungojot pie cilvēku durvīm, rādot mazliet jukušu skatienu un skaļi kliedzot "viņi mums visiem apēdīs smadzenes!!!", taču, paldies dievam, ziņkāre ņēma virsroku. Iekšēji pasmīnēju pats par sevi.
Nav svarīgi, kur pie velna es redzēju to sūda zīmējumu, šķiet, kādā ārkārtīgi pamācošā, no angļu valodas bezpersoniski iztulkotā krāsaini ilustratīvā materiālā ar nosaukumu, kurā bija vārds "enciklopēdija" un kāds cits vārds, kas man pateica, cik laba šī enciklopēdija patiesi ir. "Superīgā Enciklopēdija", piemēram. Krāsainās bildītes, kas allaž attēloja postpadomju bērnam nezināmo pasauli, reiz likās tik saistošas, lai mūsdienu skatījumam šķistu viegli retardētas. Izņemot TO bildi, protams, izņemot vairākus gadsimtus senu ogles grafikā izstrādātu darbu ar apgarotu, parūkā tērptu vīru, kura acs raugās.. sekstantā - jokainā verķī ar ko noteikt debess ķermeņu savstarpējā novietojuma leņķi vai leņķi virs horizonta. Izstiepu tālu uz priekšu labās rokas rādītājpirkstu un pieliku aci pie pleca, iedomāti sadalīju debesjumu no zenīta līdz horizontam, tēmēju uz smejošo zvaigzni un skaitīju sekundes. Viens grāds sešās sekundēs - zvaigzne šķērsotu visu debesjumu 18 minūtēs un es patiešām, patiešām, patiešām nespēju iedomāties nevienu spožā rīta gaismā redzamu debess ķermeni, kas ko tādu spētu paveikt.
Izbaudīju pēdējās ar aizturēto elpu pildītās, savādās ekstāzes pilnās sekundes, līdz mana jaunā draudzene debesīs nozuda aiz kokiem un gandrīz uzreiz pēc tam savu smaidošo vaigu tās vietā parādīja saule. Aizvēru acis un nekustīgi stāvēju, priecādamies par agro staru siltumu uz manas sejas. Jā, un domās mazliet smīkņāju par mistēriju pilno zvaigzni. Esi sveicināts, parhelion, mans draugs! |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}