Puiša sejas saspringtie
vaibsti, skatienā mirdzošā koncentrēšanās uguntiņa un seju slēpjošā respiratora
aizsargmaska man, gribot negribot, atsauca atmiņā sazin kur redzētos man
nebaudāmā metāla pārstāvjus Slipknot. Es nespēju vien pārstāt apbrīnot veiklību
ar kādu, pārvietojot šķīvīšus, tirinot lupatiņas un velkot pār kartonu koka
skaliņus puisis radīja vizuāli iespaidīgus, viegli kosmiskus mākslas darbus.
Nē, mani ne sevišķi saistīja nedz krāsu kompozīcija, nedz baltās krāsas radītie
mirdzuma efekti un pat ne sfēriski koncentriskie teju vai citu realitāšu
atspoguļojumi, es drīzāk biju kā pieburts viņa roku veiklībai, kamēr gleznojumu
izskats mani, kā allaž, atstāja stipri vienaldzīgu – jā, džeks bija sasodīti
prasmīgs. Šķiet, ka tad, ja kādreiz nodošos kādam no daudzajiem tīkamajiem ielu
mākslas paveidiem, darīšu to tikai tad, kad būšu meistarīgs kā sātans. Un
atdošu savu darbus par brīvu, vismaz tā es to šobrīd iedomājos.
Agri vai vēlu iespringušā
jaunieša vērošanai man vajadzēja apnikt, tamdēļ, izstaipot savas sagurušās
kājas no neapšaubāmi neērtās pozas, kādā biju ietupis, sāku lavierēt caur
cilvēku pūlim, kuru savā prātā teju nepārtraukti salīdzinu ar konstanti mainīgu
matemātisku vienādojumu, kura vienīgais atrisinājums ir atrast sev brīvu vietu,
neuzskrienot virsū citiem. Kā to skaitliski aprakstīt, joprojām neesmu
sapratis, taču nozīme tam maza, un biezā, saulē sakarsušo tūristu plūsma manas
domas matemātiskā gultnē nebūt neievirzīja. Mani visai ļoti žilbināja saulē
mirdzošā velns_zina_kā statuja, kuras spožo misiņu mērenā kārtā klāja putnu
mēsli, un jau pēc nakamā šauro ielu pagrieziena pāri visam slējās pils, kuras
augstums, masīvums un atturība drīzāk biedēja, nekā vilināja un iedrošināja.
Gan jau ka tas bija šādi iecerēts.
Es patiesi nezinu, kāda
velna pēc es ievēroju šo visai neizteiksmīgo fasādes rotājumu – enģelis ar
šķēpu rokā un mistiskiem uzrakstiem klātu vairogu dur nost uz muguras guļošu
mošķi, kura atplestie žokļi pauž slikti veidotas agonijas sāpes [godīgi sakoti,
šķiet, ka nezvēra sejai ir pilnīgi vienaldzīgi vaibsti], taču ķetnas cenšas
satvert un nožmiegt savu pārdarītāju, taču ar nesaprotamo uzrakstu kopu bija
pietiekami, lai mani ieinteresētu. Nē, patiesi, es vēl nekad nebiju redzējis
tādu rakstību, kā arī tā pat attāli nelīdzinājās nekam no man zināmā, jo
sevišķi šeit - vecās pasaules sirdī. Jā,
es izdomāju apmeklēt baznīcu.
Tās augstā, vēso akmeņu
velve stiepās patiesi augstu virs vecuma apbrūnināto baznīcēnu solu rindām un
pliko enģelīšu rotājumi nespēja kliedēt viegla vertigo sajūtu. Kaut ēka nebija
liela, tās iekšējais telpiskais tukšums radīja iespaidu, ka tā ir vienkārši
milzīga, mācītājs krāšņi izkrāsotā un koķeti apgaismotā altāra priekšā likās kā
tāltāls punktiņš krietna futbola laukuma viņējā galā, vīra izrunātie vārdi
manas ausis sasniedza vien kā kolonnas, velves un statujas apvijuši neskaidri
trokšņi. Vai arī es vienkārši ne sūda nesaprotu vāciski. Neviena netraucēts es
klīdu caur baznīcas sānu velvēm, lasot un apsverot latīniskos uzrakstus,
ļaudams miera, klusuma un kaut kā klātbūtnes sajūtai lēnītēm ieaijāt pārējās
maņas. Durvis! Kā nez es iepriekš tās nebiju pamanījis, es nezinu, jo esmu
gatavs apszvērēt, ka šo vietu šķērsoju jau vismaz trešo reizi, taču uzkrītoši
tumšais koks matēti baltajā fasādē vēl ne reizi nebija pavīdējis manā
redzeslokā. Drīzāk instinkta, ne apdoma vadīts, es pavēru tās un, ieraudzījis
vāji apgaismotu gaiteni savā priekšā, spēru drošu soli pāri slieksnim, durvis
aiz sevis aizverot.
No pēkšņā klusuma un
vēsuma, kas pletās krēslainajā gaitenī man visapkārt, es biju tik izbrīnīts, ka
uz brīdi šķita, ka esmu zaudējis dzirdi, tamdēļ krietni nopriecājos, izdzirdot
pret kailajām sienām atbalsojamies pašam savus soļus. „Gluži kā kapā”, es
paspēju nodomāt un gandrīz uzreiz pats sevi pieklusināju. Mani nav viegli
sabaidīt, taču augsne tam šobrīd bija izteikti pateicīga.
Mani gaidīja pagrieziens,
kuram sekoja vēl viens un vēl, līdz tumši slīpētā granīta flīzēm klātā grīda
mani pieveda pie lejup vedoša kāpņu laiduma. Tā apakšā gaitenis bija kļuvis
krietni plašāks, taču, ja vien tas iespējams, vēl vairāk biedējoši krēslains.
Nespodrās spuldzes atradās tālu viena no otras, tādēļ labi apgaismots bija vien
neliels laukumiņš ap griestiem, kamēr pārējo bija nosegušas krēslas centīgās rokas.
No gaismekļiem attālākajos stūros tumsa šķita sabiezējam līdz teju vai
taustāmai konsistencei un, tajā skatoties, nevarēja redzēt itin neko. Gaiteņa
sienas bija noklātas ar A4 lapas izmēra brūnām akmens plāksnēm, no kurām
ikvienu rotāja grūti salasāmas frāzes un portrets. „Kapakmeņi”, man priekšā
pačukstēja apziņa vēl pirms biju spējis saskatīt nelielo, krēslas slēpto niansi
– portretu vietā bija galvaskausi. Joprojām biju visai tālu no izbīļa, taču
nelielu neomulību un savas mirstības apjausmu šī tumšā, vēsā, nāves pildītā
vieta man sniedza.
Pārvarējis pirmo
sastinguma sekundi es ievilku dziļu ieelpu un, galvaskausu tumšo acu dobumu
pavadīts devos pāri mijkrēšļa tītajai akmens zālei līdz tās tumšajam galam,
soļi veidoja savādu atbalsi pret masīvajām sienām un klusums nu jau sāka šķist
nomācošs, kad es, pārtraucis soļošanu, spēji atsprāgu atpakaļ. Pāris soļu no
manis pilnā majestātismā slējās vismaz četrus metrus augsta statuja, tās koka
grebums sevī slēpa diezin cik gadu senu pagātni, taču spilgtais krāsojums jau
izsenis kā bija sācis atlupt. Statujas rokas bija izslietas pret debesīm,
ievērojami palielinot majestātiskuma iespaidu, taču pirksti kaut kāda mazliet
slima iemesla dēļ vērsās lejup pret mani, pat negribot liekot nodomāt par
uzbrukumam gatavu, ar gariem nagiem bruņotu lāci. Tēla seju laiks bija
saudzējis vismazāk, un tās atliekas bija vien knapi nojaušamas.
Par spīti visam, man
šķiet, es neiekliedzos [kas nebūtu pārsteidzoši], vien teju palēcos un, atguvis
saikni ar zemi, uz mirkli paliku nekustīgi. Baisais tēlojums, liekas, bija
Jēzus. Mani apēst gatavs Jēzus. Es nemetos bēgt, taču pieklāji padevu labu
dienu [jā, es to patiesi izdarīju] un lēnām sāku kāpties atpakaļ tempā, kurš
neradīja iespaidu par panisku bēgšanu, taču netika arī samazināts, līdz
atgriezos cilvēku pildītajā vecpilsētā. Man ir tiešām liels prieks, ka Jēzus
mani neapēda.
Aiz loga dārd pērkons un spilgti zili uzliesmojumi izgaismo smago mākoņu klāto debsu jumu. Vāciski brēcošais
komentētājs un viņa izteiksmes veids ir jaukākais šībrīža futbola spēlē starp
Minheni un Madridi. Es esmu par Madridi, ja kas. |