| Noklusējums |
Jun. 6th, 2010|10:35 pm |
Dienasgrāmatas ierakstu patiesā vērtība līdzinās labam viskija kvalitātes skalai - "vecāks" ir vienāds ar "labāks". Nē, patiesi, mani nesajūsmina lepnie uzraksti uz Teacher`s un līdzīgām pudelēm, kas dižojas ar nostāvināšanu 3 gadu garumā, pieticīgi zeltītais vārdu salikums "ozolkoka mucas" vai pat "medaini samtaina garša" - trīs gadu vecumā viskijs no tā vēl nav ieguvis ne sūda! Ducis gadu, Chivas Regal, lūk, tas jau ir gluži cits stāsts un tieši to pašu es varu teikt arī par dienasgrāmatu.
Pēc savas būtības, laikam, esmu intraverts, kaut arī atstāju iespēju ikvienam, kurš uzskata, ka mani kaut mazliet pazīst, šajā jomā veidot pašam savu skatījumu. Lai arī es nebūt neesmu kautrīgais klusētājs un izpausmes manām emocijām ir tieši proporcionālas emociju spilgtumam, es savā ikdienā paspēju uzņemt nesamērojami lielāku informācijas daudzumu, nekā izplatīt, tieši tādēļ uzskatu sevi par "uz_iekšu_vērstu". Mana dzirde, redze, oža, tauste un garša, man reizēm šķiet, ir katra kāda atsevišķa mana prāta daļa, jo katras maņas arhīvā saglabātais ir šķietami nesaistīts ar pārējiem arhīviem: nav nekas neparasts, ja es izdzirdu troksni vai saožu aromātu, ko, varu apzvērēt, esmu jau dzirdējis/saodis, taču pārējo orgānu atmiņas atsakās sadarboties un nespēj veidot vienotu kopainu, kas ļautu man veikt tīkamu laika lēcienu uz vilinošajām pagātnes ārēm un peldēties aizgājušā laika saglabātajā. Nē, tā vietā liktenis mani ik pa brītiņam mēdz apveltīt uzmācīgu nepatiku pret to, ko esmu jau reiz sajutis, taču, kaut pakaros, nespēju atcerēties kur/kad/kā.
Blogs, no šī aspekta raugoties, ir neiedomājami bagātīga atmiņu dārgumu lāde. Lai arī viss, ko es šeit radu, ir vienkāršu vārdu virknējumi, to pārlasīšana man ļauj pacelt pār izsenis bijušo pārklāto aizmirstības plīvuru un kā ar maģisku portālu atsviež mani atpakaļ pasaulē, kur reiz jau esmu bijis, turklāt, liekas, ka laiks nav spējis manis uztvertās sajūtas sadalīt, jo savu dienasgrāmatu pārlasot, es no jauna saredzu bērnības zilo debesu krāsu, saklausu tālumā esošo cilvēku balsu murdoņu un sajūtu savās nāsīs miksli starp dienas saulē sasilušu betonu un vēso agrā rudens vakaru. Atmiņas no dienasgrāmatas ir, ja tā var teikt, pilnīgas, un kaut vai tādēļ vien ir vērts šeit pierakstīt ar mani notiekošo.
Pirms vairākiem mēnešiem, šķiet, tas bija februāris, kad lielām pārslām pildīta sniegputeņa vidū ar šķindošām alus pudelēm pildīta mugursoma spieda manus plecus, kamēr Kristapa ģitāra manā labajā rokā neļāva man izvilkt no kabatas telefonu. Nē, man nebija un nekad nav bijis tik lielai gičai piemērotas somas un, ja Kristaps kādreiz uzzinās, ka esmu vazājies apkārt pa sniega vētru ar nekādi neapklātu viņa mīluli vienā rokā, es droši vien ilgi nedzīvošu [piedod, K.!]. Taču iespējamā nāve no atriebīga mūzikas instrumentu cienītāja dūru sitieniem mani nespēja sabaidīt, patīkamā vakara priekšnojautas bija mani pārņēmušas caurcaurēm, un, izlaižot šī stāsta garāko versiju es pēc nezin kuras alus pudeles ar lielu prieku piekritu iestāties teātra deju studijā, kurā vairāk vai mazāk darbojos vēl šodien.
Nē, es nekad neesmu izcēlies ar sevišķu [lai neteiktu - nekādu] talantu deju mākslā [kā jau tas raksturīgs mana vecuma un dzimuma pārstāvjiem], tik tiešām, esmu dejošanas prasmju ziņā stipri atpalicis no vispārējām tendencēm un neesmu manāms uz deju grīdām populārākajos disko iestādījumos, griežam nebeidzamas piruetes un šokējot līdzās stāvošos ar lielās baleta skatuves cienīgiem lēciniem. Taču nevaru noliegt, ka dancošana chip-n-deil līdzīgā variācijā ar sudrabotu spieķi vienā rokā, vēdekļu un lakatu pienešana dejojošu meiteņu bariņam vai galanta soļošana baltās zeķbiksēs ar ziliem samta šortiņiem kājās un duēlista zobenu pie sāniem ieviesa patīkamu pārmaiņu vēsmu manā dzīvē un šajā man netipiskājā nodarbē pavadīto laiku es itin nemaz nenožēloju.
Lai arī cik ļoti mani spētu priecēt saulē sasilušas pļavas un svaigi mazgātu, ārā žāvētu palagu aromāts, elektrisko ģitāru tīkamie dārdi, senu koka galdu nolietojuma pulēto virsmu gludais raupjums un skaistu sieviešu vizuālā pievilcība, nav tādas baudas jebkurai vienai no manām maņām, kas spētu sacensties ar visu sajūtu vienlaicīgo apkopojumu - atmosfēru, kā es to dēvēju, kaut nezinu, vai kāds patiesi sapratīs, ko es ar to esmu domājis. "Atmosfēra" ir tas jaukais bonuss, ko tu vari iegūt kopā ar ikdienas dzīves baudām, kad šķiet, ka šis gardais sarkanvīna malks vairs neliekas rubīnsārtas gaismas pieliets un tālīni skanošais klavierkoncerts ir jau daudzkārt dzirdēts, taču kopainas sniegtais prieks ir praktiski nebeidzams. Līdzīgā veidā es jūsminājos, apstaigādams koši sārtā priekškara klātās aizkulises, kamēr grimmētavas lielo lampu apgaismotā spoguļa priekšā drūzmējās ar kosmētikas figņu kalniem apkrāvušos meiteņu bars, citas, pieguļošajām baletčībiņām nedzirdami skarot neēvelēto dēļu grīdu steigā izstaigāja paredzētos soļus, lavierējot starp tām, kas uztraukuma pilno pirms_uzstāšanās laiku veltīja lokanības vingrinājumiem. Spožo lapmu grauzdēto putekļu smārds, daudzu mēnešu darba gaitā uzkrāto zināšanu aizmiršana vienā mirklī un tāds kā teju vai fiziski sajūtams kolektīvā stresa apogejs - kaut ko tādu es savā "things to do" listē biju iekļāvis kaut kur starp piedalīšanos dziesmu svētkos un dalību olimpiskajās spēlēs, un ar lielu prieku varu šo punktu svītrot kā paveiktu.
Uz manu nākošo koncertu visi esat laipni aicināti!
|
|