| Ej nu tagad tiec gudrs.. |
[Apr. 10th, 2012|01:05 pm] |
Man patīk sapņu vides realitāte. Krāsas, kuras nomodā tu nemaz neatceries, tev spīd pretī iepriekš neredzētā spožumā, skaņas ap tevi rada tikai tie priekšmeti, uz kuriem paskaties. Viss parējais šķietami slīd bez skaņas un bez vides traucējumiem. Tieši tādēļ es nedzirdēju savu soļu atbalsis pret gaiteņa sienām, pa kuru gāju, savā plaukstā satvēris A. rociņu. Es pazinu apkārtni, kaut nekad mūžā neesmu tur bijis. Visapkārt bija soļojoši cilvēki, daudzi uz mums paskatījās un smaidīja.
Paskatījos pār plecu un ieraudzīju večiņu.
Viņas sirmos, sudrabpelēkos matus nosedza melnais, necaurspīdīgā auduma lakats, pieklājīgajam vecumam nedabiski slaido vidukli ietvēra melnie svārki līdz zemei, nosedzot vecenītes pēdas un ar viņas līgano gaitu radot iespaidu, ka viņa drīzāk lidinās pa gaiteni, nevis nāk man tuvāk. Melnajā, adītajā villainē ietvertais stāvs mani sabaidīja, kaut sirmās māmuļas sejā bija lasāma vairāk gudrība un dzīvesziņa, nekā briesmas.
"Pietiek!", es iesaucos un ļaužu pilno gaiteni kā uz burvju mājienu nomainīja rietošas saules pieliets klaju priežu mežš. No biezā sūnu paklāja augšup cēlās miglas garaiņi un, uz tuvējā egļu biezoknīša fona manā priekšā joprojām stāvēja melnā vecenīte. Es [sapnī] aizvēru un atvēru acis. Viņa nepazuda.
Apkārtne mainījās vairākkārt, vienīgi večiņa nemainīgi palika manā acu priekšā.
"Kādēļ tu man seko?", es vaicāju.
- Tu esi novirzījies no sava ceļa. Tu neesi tur, kur tev jābūt, un nedari to, kas tev jādara. Es tev sekošu, kamēr tu to atkal neatradīsi. |
|
|
