Āpturiet mani. Ko es šodien, tātad, dabūju, melnu velvetkleitiņu ar kabatām un reiferi visā garumā, sēž otļičņenko, brunčus tādus atlasīgus, tumšpelēkus ar trim pogām priekšā un arī ar kabatām, glīti tādi. Kabatas, vispār, tāda laba lieta, visko var salikt, rokas, piemēŗam, kur es ātrāk biju un ko darīju, kad man viss bez kabatām bija, ta to es nezinu. Nulabitālāk - Divpār auskaru, vienus vienkārši sarkanus (rombveida), otrus(arī rombveida)- izliktus viscaurēm riņķī tādiem maziem, tumšsarkaniem akmentiņiem (tos laikam sauc par stikliņiem vairāk), a pa vidu, atam visam pa vidu - zili akmentiņi, tadā buntītē,neaizmirstulītes ziediņ formā, ŗŗŗŗŗŗŗŗ. Tatur pēc tam viskādus inķimņikus, tas jums nav jāzina viss, kas kādā krāsā un kur labi krīt. UN! Mazu (4.3 cm augstu, ja būt precīziem) baltu zosīti, bez kāda praktiska pielietojuma, kur noliek, tur stāv. No ģipša, vai. Betnu knābīts oranžs, pleznas oranžas, acis divas, un vispār simpotnaja mordaška.