Atpakaļceļa busā, redzu jau pa logu pieturā,nebūs labi, kupla memme velk iekšā pa durvi siekalas šķiedošu, puņķi laidošu, visu uz visām pusēm mētājošu un spalgi kliedzošu maļčiku zilā kombinzonā kā balonu tādu iepakotu, mazām, strupām, uz visām pusēm spirīgām kājiņām (Saša, kā vēlāk noskaidrojās),kam seko tāda rozā un bikla meitenīte (Maša, kā vēlāk noskaidrojās). Un tas balons ķērc nejēgā un spirinās un spalgi, un pilnā balsī un aizelsdamies, un visā tajā kliegšanā var izšķirt divus žēlabainus vārdus :"Ķooooķķķāāāā Ļēēēnāāāā!" (kas viņus pavadījusi un pametusi pieturā, pēc tam,kad bijusi-tapusi aizvedusi viņus uz cirku un nopirkusi sulu. Kā vēlāk noskaidrojās). Nulūg, viss kā parasti, šofers pārmetoši atskatās, dažs klakšķina mēli, dažs- ko (dažs domā pie sevis- a ievilkt?! Neteikšu kurš),nu, un tā kādu pieturu.

No sākuma šofers neizturēja un, pametis posteni, gāja noskaidrot, kurš te grib izsēdināties un policiju, tas kaukā ne maļčikam, ne vienam neko neizteica un Saša tik vēderu izgāzis šļūk tai mātei no ceļiem nost, laiž puņķi un pilnā galvā brēc pēc tās velna Ļenas, visiem bungādiņas uz robežas, tākā aizkauta kaija,ziniet, unlūg,šajā mirklī, beņķī, kaukur man aiz muguras, ierunājas saprātīga, labi nostādīta teicējtantiņas balss, un sāk viskādīgi dūdināt, ne tā salkani, bet tā paidagoģiski, no sākuma viņa noskaidroja, ar ko tā ķoķa Ļena tik laba bijusi,ka pēc viņas tā vajag kliegt, mātei klēpī sēdot (par to cirku un sulu. "Tik vien?" tapa teicējtantiņās konstatēts), tad sāka aicināt Sašu pie sevis apskatīt grāmatiņu, - re,kāda smuka grāmatiņa, viņa saka, nākšurp, parādīšu, bildītes, redzi,kādas te visādas, nācnāc, parādīšu tev grāmatiņu, vai tad ķoķa Ļena rādīja tev grāmatiņu? Tāda laba grāmatiņa, nāc paskaties, parādīšu,  saucas -----"Zdorovoe pitanie"! (es, piemēram, spurdzu) - tam pro markovku i kapustku, ti kušaješ kapustku? (Saša tākā bišku pieraujas, bet Maša bikli atzīstas, ka vakar tieši kapustku esot ēduši), teicējtantiņa turpina- Idji kkkomne, ja tebe konfetku dam... un tad, tākā publikai domātu, klusāku repliku- Katoroi u menja net... No v drugoi sumke jestj! Ta vēl kauko viņa tur meta laukā pa jokiem,neatminos vairs, bet, fakts faktom, ka palēnām, palēnām viņa šitā aizrunāja tam Sašam muti ciet un visi pārējie arī tādi smaidīgi šito klausoties tapa. Kāpjot ārā, novērtēju autobusa varoni, sasmaidījāmies aš, neko tāda stalta kundze, glītu degunu un copi un rudā kažokā, patīkams tāds cilvēks.