Kad es šitā smagi nokritu, kad mēs no Bērnu pasaules nācām, laikam pārāk maz pie skatloga stāvējām, mamma vilka kādu laiku, bet pēc tam piegāja pie telefona automāta (vēl tagad atceros, tāds īsts padomju, ar visiem stikliem izsistiem) un teica, ka piezvanīs milicijai, lai savāc un ieliek izolatorā uz pāris dienām. Man no tā bija bail, jo mamma bija prokurore, staigāja formā ar uzplečiem un daudzus miličus pazina. Uzreiz nomierinājos, jo zināju, ka miliči nejokoja, es tādus nopietnus biju jau redzējis mammas darbā. Vispār viņa šito paņēmienu bieži izmantoja, bet es naivi uzķēros. Bet to, ka draudi nav reāli, tikai vēlāk sapratu, kad PSRS vairs nebija un miliči arīdzan nē.