Man, vispār, pēc atvaļinājuma viss pēkšņi ir atvēries, kāpēc, kasmantopateiks, es, teiksim, brīvdienās neeju ar grāmatu uz dambja zvilnēt uz pleda un sauļot kājas, ja es dzīvoju, tur pavisam nepārprotami blakus, ar kādām, tādām, pasakiet vietām tad es būtu iepriekš uz to visu raudzījusies un vilkusies pa trim latiem uz bezjēdzīgu solāriju, bez grāmatas un bez pleda un bez rezultāta iedeguma izteiksmē. Nu, nav duma, pasaki?! Ir duma, pasaku! Untadmanira tik daudz viskādu plānu darbam, ka man pilnīgi žēl tā bosa, ka es viņu beidzot noķeršu un piežvangstināšu visas ausis, un viss tik elementāri, un sen jau vaidzēja un kur man tas viss bija neredzams, ka acu priekšā bijis un tikai tagad es to izdomāju, nu, un viņš noteikti, kad būs piežvangstināts,mētās mani pa gaisu kā emīlu tas dumpis tai vīzijā par vēžiem, tā tīri iekšīgi.