< Apakaļās | 5. Augusts 2011 | Uz priekšu vēl>

5. Augusts 2011 (08:09)

Oj, tā jauki pasēdējām tai maigā vakarā un parkā tādā laipni uzņemošā, ja vēl tie divi perduni nebūtu mani nervozu darījuši, ka jāspieto vēl un jācenšas pieķert, avosj no brunču malas kaukas vēl paspruks vai izdomās par spīti brīdinājumam vēlreizīt uzpīpēt, tādejādīgi nervozu padarot un visu sprandu izstaipītu, tānu staipījāmies visu vakaru, ka nav arī miera, pasaulē, taisni spriedām, ka tas viņiem tāds plāns nelietīgs, divreiz nospietot, visus satrūcināt, samaitāt visu maļinu un ta iet mājā strēbt zupu, lai nekad vairs neparādītos, strēbt un ņirgt viskādīgi, nutur,-  eu, ne, kruta mēs to,,, nū, jaukundzīt, hehehe, a jūs vispār parkā, gegegege, a šī uzreiz, ne, hujakts, tos benčikus savāc, gegege, ne, pudeli domā, ka neredz, gegege, amēs- jaunkundzīt, gegge, ne, do pieci, ne?!

Nulūg.Koesvēl, transportu gribēju viskādīgi un tiesību jautājumu. Betē par to svarīgāki būtu lūk kas. Nuteiksim, kad braucu kaukādos avtobusos vai kur, nukur, sastrēgumi, ta var pavērot tos auto visus strīpiņāji, Unē, zinkāda man tāda gandrīzām piedauzīga tāda privička? Vārdsakot, vasarās, ja, visiem autobraucējiem, izņemot tos jūtīgos memmīšus, kam caurvēja bail un viskādīgām neirotiskām vecenēm, kas nesaprot lietas, visiem, tātad, logi vaļā un man traki patīk, kadē, džekiem allažīt elkons pārpalogu izkārts, nujūnov, visa tā rokasdaļa, ko nutur sanāk izlocīt, pulksteņi arī redzami, unē, tas ir reaļno kruta, jo rokas ta pa gabalu visas smukas izstās, nu, tā rokas daļa vispār puikām ļoti smuka, kad vēl kreklam atrotīta piedurkne, ta pavisam trahs var palikt, nulūk, untānusanāk, ka tu lēnām brauc garām tādai rindai, ja, un visur tie elkoņi, aturkurnav, turtuskaties un domā pie sevis, nukasir, kur roka? kas, rižais esi, ānē, meiča likam, nukasir, rižā esi? izkar roku, nu.  vai, teiksim, roka ir, pulksteņa nav, taakal, eu, kur pulkstens, uzliek pulksteni, kur bez pulksteņa? Nu, tādā garā var izklaidēties tur pa tām probkām, bet tas jau tai vasarā.. Untaesdomāju, kad notiks tāds brīnums, ka es būšu dabūjusi tiesības un arī varēšu būt viens elkons tai rindiņāji, ja, es jau nebūšu nekāda rižā un arī kāršu to roku, tikai man nebūs pulksteņa, bet gan glīta braslete, tur vēl jāpiedomā, kas tur tā sevišķi iekārojami varētu nokarāties un vizēt, lieku uz granātakmeņiem. Nu, a, prikiņ, ku tas būs nereaļno kruta?! Vēl man būs visas kasetes ar merkūriju pierakstītas, jo es noteikti būšu viens ritīgi bailīgs braucējs, un ar to tad akal es jūtos varen drosmīga kopā, tapē tikai viņš man skanēs.

Bet, to tiesībjautājumu vēl vairāk iztirzājot, es jau kā filmas viskādas saskatījusies un senitmentālas grāmatas pašķirstījusi, ta man akal šķiet, ka dzīvē visam jānotiek ārkārtīgi poētiski. Nu, nevis tu tur iemācies braukti un kloķus atšķirt kaukāda nesimpātiska onkuļa vadīta, nutur, kā vakar simis stāstīja par instruktõru vārdiem, - es no tevis iztaisīs īstu braucēju, no manējiem vēl neviens nav izkritis, estev, koturkotur, aij, fpesdu, es domāju, ka praktiskās mācības katrai mamzelei vispār būtu jāiziet tādā veidā, ka tu tādā vītoliem pārkārtā lauku ceļā tādā ja, baltu šalli ap kaklu vējā plandot un smejam kā zvārgulīts pilnā kaklā, topi blakussēdošā,  kāda taisndegunīga, bezmazām pēc izskata kā vācu zaldāta no krievu filmām tāda izlīduša (nujūnov, viņi tur vienmēr ļoti glīti tādi, taisniem deguniem un tīriem zābakiem, pretnostatīti tiem visiem vaņām tankos, nočurātām biksēm šķiet) viskādīgi aomācīta, ja, un tas nekas, ka iebrauc grāvī, tur, savukārt, var čik pie izdevības izveikt, jo neviens jau nebūs nosities, vane, jo viss jau ļoti rāmi, ja. Nu, vai sliktākā gadījumā, bet arī tā, nuka tēs, piemēram, tevi šitāpatām apmāca, ja, tikai bez čik un zvārgulīša smiekla, tie jau bļaustās, betnu, var jau kaukādu svešu tēvu. Nu, vārdsakot, tā es to visu esmu iedomājusies, nevis kaukādu svešu onkuli ar kvītīm un papīriem un mēles klakšķināšanu.

Nulūg, vārdsakot, es visu tai dzīvē esmu izdomājusi, kā kam būtu jābūt, betē sūrā realitāte ir tāda, ka šis nav kīno, ja, unkā, man dikti patika, kad Hermanis kaukādu runu ieturēja, nukad tieši kaukādi valstsvīri bija pistolēm savstarpēji apdāvinājušies, unviņšteica apmēram tā, ka- kaut mums būtu vīri, kas nevis bezjēdzīgi apdāvinātos piščikiem, bet būtu arī spējīgi pie gadījuma (kad gods, tātad un stāja zudis/use) ar tiem arī tiešām nošauties,  karoče, kaukātā ļoti smuki viņš to pateica, nemāku atkārtot, betē, es te vairāk ne par to šaušanos kā tādu, bet pa tām cēlām un skaistām lietām, ko cilvēks varētu darīt, ja tiešām piepūlētos un nežmiegtos, bet nedara, jo slinkums un naudas žēl, nu, vai vienkārši stulbs, tapē man nekad nebūs vīriņa (nu, vai būs, bet tikai aprēķina, ajmīn, nuzin, tāda skatam tikai dibināta savienība, joe, nezkālab dzīvē iekārtots tā, ka visi brīnumainie vīrieši, ar kuriem tu tiešām izveidotu ļoti saderīgu un spēcīgu savienību, lūg, ar viņiem kaukur nezkālab vienmēr pazūd tas - čik moments un iekāres nekādas nevienā virzienā, nezinu, kas par lāstu tādu, ar to radniecīgo sajūtu, nuka čik taisīt būtu piedauzīgi un lieki, betē, kātad tā akal, laulība un nekāda čik nekad, arī jau kaukā jocīgi), joe, saproti, pa maz tā kanēļa tais kanēļmaizītēs un kamēr es būšu jau simtreiz izdeguse pelnos no viskādām sajūtām un viskā, tikmēr kāds tik nupatās būs sācis laist attūrīgus, salijušas pagales dūmīšus, aij, karoče, aizmuldējos, iekšā es to fišku ļoti labi saprotu, bet nemāku izlikt tā smuki ārā, lai saprastu pareizi.

Pliukš 2

5. Augusts 2011 (09:24)

Nukasira, ciknuturtā darba, tādu mazu cibu apsaimniekot, vata nevar bišku pakustināties un savest kārtībā, ka man pa klavišu jāsit niknai, ka nedo kļūdas, joptvai, ierakstā salabot un saglabāt pie tam!

5. Augusts 2011 (12:53)

Man, vispār, pēc atvaļinājuma viss pēkšņi ir atvēries, kāpēc, kasmantopateiks, es, teiksim, brīvdienās neeju ar grāmatu uz dambja zvilnēt uz pleda un sauļot kājas, ja es dzīvoju, tur pavisam nepārprotami blakus, ar kādām, tādām, pasakiet vietām tad es būtu iepriekš uz to visu raudzījusies un vilkusies pa trim latiem uz bezjēdzīgu solāriju, bez grāmatas un bez pleda un bez rezultāta iedeguma izteiksmē. Nu, nav duma, pasaki?! Ir duma, pasaku! Untadmanira tik daudz viskādu plānu darbam, ka man pilnīgi žēl tā bosa, ka es viņu beidzot noķeršu un piežvangstināšu visas ausis, un viss tik elementāri, un sen jau vaidzēja un kur man tas viss bija neredzams, ka acu priekšā bijis un tikai tagad es to izdomāju, nu, un viņš noteikti, kad būs piežvangstināts,mētās mani pa gaisu kā emīlu tas dumpis tai vīzijā par vēžiem, tā tīri iekšīgi.

< Apakaļās | 5. Augusts 2011 | Uz priekšu vēl>