Labs darbs, kas padarīts
Šorīt būros, tātat, gluži kā redzams ilustrācijā, tikai ne romantiskos nolūkos,saprotams. Nezinu, kas viņu atsūtīja, bet viņš ieradās  kombinzonā un kādos septiņos un skaļi pļāva pa visiem logiem iekšā, nezinu, kas tas pa tādu sevišķi skaļu rīku, laikam speciāli atlasīts, sākumā, aizvēru logus,ta pēctam sāku domāt, un izdomāju, ar kādām tādām tiesībām, vispār, man te tagat elpot neļaus,  atvēru akal vaļā, centos izskatīties ārkārtīgi pārmetoša, viņam pofigā, vells, kas pa skaņu, pagulēju, pacietu, akal aizvēru ciet, pūlkstens septiņi, vēl gulēt stundas divas. domāju, nu ņefiga,nu, met kaut ar čību pa pakausi, ta domāju, ja jau man reiz izdevās apturēt taksi ar skatienu vien, kas tur ko vienu pļāvēju neapklusināt, vārdsakot, sāku skatīties čerez aizkariem ta pristaļno, pristaļno un ļoti stipri no visa spēka domāt pie sevis "aizveries, aizveries, aizveries" (balsī skaitīt, kaukā neērti tomēr). Un! Ko domājies! Kādas divas minūtes buramvārdu un trīs sekundes atmestu cerību, atkrītot gūltā kā, hujaks, un  iestājas klusums, pieskrienu pačolēt- kā tad, perduks pārliecies pār aparātu, mēlizkāris kauko čiņī. Ha! Specjāli metu loku, lai uz darbu ejot, kādas pāris stundas vēlāk,  paietu viņam garām un konstatētu, ka aparāts tiešām čupā un viņš vēljoprojām kauko urbina skrūvgriežiem. Gribējās jau vēlīgi nopurpināt kādu "labo, labo aparātu" mirttantes "āha, sargi, sargi sirsniņu" intonācijā, bet domāju, rītā jau, ganjau, akal atnāks