laikam jāmaina ģimensārste, Tās ir taisni mokas izsēdēt tās viņas rindas, kur kaukādi blata slimnieki vai kas es pat nezinu, ko viens cilvēks var vienā kabinetā darīt puzotru stundu, un, lūk, kas tur notiek, šodien par spīti, ne tā, kā citas reizes, ņēmu un izsēdēju līdz savai kārtai.

Tu tur ieej, labdien un tā, viņtāda, paga čučuķ un kauko raksta, lai neaizmirstu, tai iepriekšējā pacjenta kartiņā, ta, ka nu viņa līdz riebumam ir aizraksījusies, ta viņa sāk prasīt, kas es esmu, to es pasaku trīsreiz, ta viņa vienreiz saprot un metas meklēt kartiņu, kartiņas nav, vajnupagapaga, kur man tās kartiņas, sākas šaudīšanās (tas ir nedaudz pārspīlēti, jo kustas viņa ļoti lēni), turpu šurpu pa visām atvilknēm, kartiņas izrādās blakuskabinetā, ta turp tiek sūtīta māsiņa, kas dikti neapmierināta, ilgi laužas, ta aiziet, ta paliekam mēs ar to divatā, ta šī metas kaukādus papīrus rakstīt, akal tam iepriekšējam pacjentam, pulkstens tikšķ, tātad, jūtu, kā caur durvīm man tiek sūtīti no pārējās pacientūras izrietoši ļauni stari, nutabeidzot atpiržas tā māsiņa, bet izrādās ,ka kartiņas man divas, viena ar pareizo uzvārdu, otra- ar burtu "ļ" uzvārdā (viņi visi kā uzburti uz šito lietu), ta seko izskaidrošanās, kapē tā ir, un kur ta lai tagad skatās, kad tas ir noskaidrots un kartiņas salīmētas vienā, beidzot ķersimies klāt manām kaitēm, knapi paspēju ievilkt elpu sirdi plosošam stāstam, zvana viņai mobilka, viņsaka- čučuķ paga, nu seko:- tā, tagad tā, kas man jāspiež, es tak spiežu, nu, zaļā klausule, paskat, kas? telfõns tiek demonstrēts medmāsai, -nušite, tā medmāsa, un tagad runājiet iekšā, nu, seko, tātat, saruna ar kaukādu milu kurai kašeļs un, kurai jādzer kastur kastur un jānāk pēc receptes un tā, ta, ka tas viss beidzies, ta man akal saka, paga čučuķ, un tiek raksīta recepte velna milai, tiek cilāti dažādi zīmogi un tai pašai medmāsai vairākas reizes prasīts- šitas zīmogs ta man šite jāsmpiež vai kas, šite, ja? šitas?

Nulabi, taka beidzot ir tikts galā ar to milas recepti, ta es beidzot tieku uzklausīta, kautarī es saku, ka man nav klepus, tieku izrauta no džemperiem un man tur pusplikai jādreb un jākratās, valsts apkurinātās telpās, kamēr viņa atrod to klausīkli, elpināta es tieku pamatīgi, ku man šitais riebj, kamēŗ galva iet uz riņķi, nukamõn, bet pēc visa šitā, dziļāk, dziļāk un izelpojiet, tiek konstatēts, tātat, ka klepus man nav, nuja, vārdus no mutes taisni izrāvāt. Nuja, ta jāsaka āāā, kur arī viss kārtībā un acīm arī viss kārtībā, viss tādat kārtībā, moš slimībslapu izrakstam, essaku, nudavaj izrtakstam,un a moš apstamies, kas man kaiš vai pofigā, nuapstīsies, pirmdienā, pagaidām paguļ, nuunta tiek meklētas tās slimībslapas blankas, - vajpietevis, medmās, ir tās blankas vai kur, akal seko šaudīšanās pa kabineju, visu bloknotu neatrod, atrod vienu, ar laimīgu izsaucienu :"o!", nuta sāks pildīt, es sakožu zobus tā, ka jūtu, kaukas tur nočirkst, ka tik neizlūzt kaukas, sevišķi priekšā, nuta kauko tur raksta pa tabulām, kaukādi kodi, ta jāmeklē atšifrējums, ta kas, tiek simtreiz pārprasīts mans kods un adrese un maza bēŗna rūpībā, stirpi spiežot pildspalvu viss lēni un mierīgi sarakstīts.

Ta norisinās ņemte ap slimībslapas sākum datumiem, ta šodien- kas mums pa datumu, paskati aiz muguras- tā man. Trešais, saku, tā- a pirmdien kāds datums, paskati, aiz muguras, saku- septīts, ahā,- septīts, es saku,- a es ilgāk pa septīto slimot nemaz nevaru, jakas, šitāda- kota- divas dienas? Ta a kuru jānoslēdz, tagad sanāk?, essaku- nunezinu! - Nupaga, ta ar piektdienu, kāds piektdien datums, paskati?!. Ceturtais- tā es, caur zobiem,,,

Nuta kaukā, ar dievu uz pusēm, kauko viņa tur sarakstīja. Nu, kaukādā brīdī es tā sāku domāt un saku, evnu, a moš kaukādā vēnā iedurt un burkā iečurāt, kaukā, zin, nenopietni tomēr, ko man tā slimībslapa, par ko tresī, saki, nu, ta notiek lielā meklēšana un šī saka, bet tu tak novembrī jau analizējies, essaku, nujā, dikti jauki, ka novembrī es jau analizējos, bet es labprāt arī tagad noanalizētos un uzzinātu par ko man tresī un par ko man zupas un tabakas vairāk negribās, nuta, paldies jums, paldies mums, aizsūtīs mani uz analīzēm, tiek meklētas analīžblankas, pietevis, medmās, viņas, vai pie manis, šaudīšanās, bļirku bļerku, atrod beidzot tās veidlapas, uzspiež zīmogu, man, zin, aš visas rokas trīc, šītāda, nu, diktē ta to kodu, es sāku- divi, viņatāda-  divi? essaku - divi, deviņi, viņprasa- deviņi? essaku- deviņi, nulle., viņtāda- jā, nulle, estāda- trīs, viņtāda- aha, trīs, essaku,-  davaiķe, es pati visu uzrakstīšu, viņtāda,- nuja, davaj. Es uzrakstu, tātad, arī adresi un vārdu. Nezinu, laiks ir apstājies, un tā nav mīlestība. Iedodu viņai latu, visu gaišu, dakter, jā, nāciet, tad pirmdien. Aha.Uzgaidāmā mani mēmi nolād kādi pieci pāri ugunīgu acu, lai sevi attaisnotu, cenšos izskatīties pēc iespējas slimāka.