Unta sabrauca mums šorīt visas filiāles un neviena pakaramā garderõbē un no visām malām lien laukā lieli vīri, kas saka "õ!" un pleš rokas skāvumam, poļi vairāk uz to bučošanos, tādu sulīgu, atļaušos atzīmēt,  krievi vairāk uz tādu dzelžainu, neatraisāmu kampienu un visi viens ar otru skaujas, nāk viens otram pretim un akal saka :"o!" un akal skaujas un bučojas un ta nāk citi un tiem pretim vēl citi un visi, kas vēl nav teikuši, saka :"õ" un akal skaujas un ilgi nelaiž viens otru vaļā un sit pa muguru un "õõõõ!" un ta atveras durvis un ienāk vēl kāds nokavējies un visi korī saka :"õõõo" un metas to vienu skaut un ta tas viens tāds apskauts, tramīgām acīm skatās apkārt pēc tiem, kas vēl nav skauti un ierauga un traucas pretim saucot :"õõõ" un apskauj un krata roku un sit pa muguru, nu, tādā garā šorīts aizvadīts, labi, ka vakar neaizkavējos uz tiem ciemu vilinošajiem dīvāniņiem, bet atnācu uz darbu, viegli reibusi, bet svaiga.
Mazliet atgādina to "visi mīl reimondu" sēriju, kur viņiem, visiem tādiem īgniem un indīgiem,  ģimenē  pieklīda sirsnīga itāļu vecenīte (un tika turēta par attālu radinieci), kas visus piebaroja gardumiem un palēnām padarīja savam temperāmentam  atbilstošus, nuka, visi, sev neierasti, sāka savstarpēji skauties un bučoties un skriet viens otram pretim, kad kāds tikko, pēc piecminūšu prombūtnes, pa durvi ienācis. Protams, pēc tam viss atkal nolikās savās vietās un visi palika tikpat nīgri kā pirmīt, jo, kā jau teicu, vecenīte tika tikai turēta par viņējo, bet izrādījās, ka sveša kaukāda pieklīdusi.