Atzīsim, kaukādi bišku pasisti jau mēs te esam, ka tik izkašņāt akal ārā kādu mirouni, sadegt kapu sveces, uzlikt gramafõnā kādu bēru kantāti ar sērdieņu vokāliem, unta stāvēt, vārdsakot, un svinsērīgi līgoties.

Taspats ar to Artmanišu, nu nomira, ir tāda lieta, kam negadīsies, ta to miršanu ta pieminēsim, ta to miršanu būtu godam nosvinējuši, ta tagad to piedzimšanu atzīmēsim, ta to laika sprīdi starp to piedzimšanu un nomiršanu, ta akal to desmitgadi pēc piedzimšanas un ta vēl to darbības vairāk nekā pusgadsimtu pieminēsim. Ta labi, šito ta vairs nē, ta raksim Likteņdārzu, vot, paņemsim lāpstu tagad, seju, seju saviebiet, oi, oi, laba seja tagad, o, operātõrs nāk, tagad kliedzam :" jā, manējos arī izveda,visi beigti, krievi, vāci nāca, bija jākaro, daudzi mira tad arī, jā!", nošņaucamies šņupdrānā, labi, jā, malači, labs šņauciens, pēc jums i nepateiksi, ka šitā varat nošņaukties. O, labi,davai,  pohui dārzi, davai skriesim tagad, atcerieties, pirms divdesmit gadiem stāvējām tur visi, oi, atvainojiet, man jānošņaucas, šņupdrānā... tādi laiki bija, jā, manējos arī izveda, visi beigti, krievi, vāci nāca, bija jākaro, daudzi mira tad arī, jā, kapi pilni... Un tā uz riņķi.

Nepārprotiet, akjel, bet daudziem ir pilni kapi, pasaulē viskas ir bijis, un ir viskādās kombinācijās stāvējuši (pasargdies, ka man kas pret Baltijas ceļu, bet tas bija TOREIZ un atļaušos atzīmēt, ka TOREIZ acīmredzami bija par ko stāvēt, a TAGAD, TAGAD ragji kakova takova ... maratona?) espatteiktu, viss no vienas, atvainojiet, vietas vienos vienīgos kapos. Vaig pieminēt, vaig, atdot godu, jā, bet, nutaklaidieviņšnogramstās, nunejau katru dienu. CIK, atļausiet vaicāt, ilgi var spītīgi turēt vienu nabaga mironi aiz satrunējušās kājas un nelaist godam nopelnītā mierā? .