Goda viesis
Labrīt! Nezinu kā jūs, bet es sapnī nolaupīju Imantu Ziedoni. Pa taisno no dzejas dienām. Pareizāk, bij tā, ka nolasījis kādas aizmirstas rindas viš nokāpa no skatuves un paziņoja man, ka esot jāiet meklēt viņa meita( jo savādāk viš nākošo dzejoli nevarot lasīt), kas strādājot kādā lielā pri lielā biroja ēkā, ļoti svarīgā amatā un firmā, tikai viš nezinot, kā saucās. Nuja, ta es pieteicos viņam pavadoņos un aizvedu uz lielu pri lielu biroju ēku, kur mēs viskur staigājām, virinājām viskādas dures un meklējām to meitu, un viš tik izbrīnīts grozījās un skatījās riņķī kā tāds Forests Gamps. Ta mums apnika tā birojēka un mēs nošpļāvāmies un aizbraucām uz Jūrmalu. Un tur bij dzeltena smilts sajaukusēs ar sniegu un šo varēj mētāt gaisā un šī laistījās visās varavīksns krāsās. Un ta Ziedons šitāds skrēja "wīwīī" mētādams tās smiltis un es arī.
Un ta man zvanīja markizs  un coma un teica, ka viņu stiklotajā vasarnīcā tagad notiekot dārza balle un viņi šmorējot viskādas delikateses, bet es teicu, kurta lai es tagad eju un atstāju to dzejnieku pie jūrjas smilti bārstam un sajūsmā wīī -vinot. Un ta mēs nolēmām, ka Ziedonis būs goda viesis un braucām uz to balli, ļoti smukā mājā, ar verandu un lukturīšiem krūmos. coma un viņas daudzās vecmāmiņas (kas visas šmorēja un kūla gogeļmogeļus) ļoti priecājās par godaviesi. Godaviesis staigāja apkārt un par visu brīnījās. Bet tad, akvai, man zvanīj Kantāne un teica, kur jūs to manu vīru esat, tā teikt, aizvilkuši? Un ta mēs sēdējām visi tādi nolemti un gaidījām, kad atbrauks tā Kantāne un atņems mums godaviesi.
Pēc tam es sēdēj uz vannas malas, krāsoju acis dūmakaini rõzā acu ēnām un šarmēju Raimondu Tigulu. Stāstīju viņam stāstu par onkuli, kas atteicās skūt bārdu, kamēr Latvija nebūs brīva. Viš ļoti smējās. Ze end.