Vācu traumas
Šorīt iekļuvu vācu tūristu ieskāvumā, tas ir daudz baisāks ieskāvums nekā japāņu, kas visi zibina zibspuldzes un saka :"ņaņ-ņaņ-ņaņ-ņaņ-ņaņ-ņaņ" kā stāstā par liliputiem-cilvekēdājiem.
Tā nu gāju es starp tiem plikpaurainiem salavečiem un kundzēm laiviņās un dīvainiem lakatiem ap kaklu un atminējos, cik šausmīgi tas bij bērnībā.

Pie papī vienmēr nāca ciemos zolīdi vācu kungi un kundzes, mani saģērba debilās kleitās un lakkurpēs un kaukādā konkrētā viesību punktā izrādīja viņiem. Būtu mēs aristokrāti, man liktu klimperēt klavieres un dziedāt soprānā. Ta nu stāvēju es tur tāda, izgāztu vēderu un brunčus virpinādama, kamēr vācu kungi un kundzes, rokas mākslīgā sajūsmā lauzīdami, tāda atpalikuša logopēda balsī teica :"Hallo, Renātē, Wī gēc dīr, hohoho?". (Simtpunkti, ka viņi klusībā domāja:"Akdies, kāds neglīc bērns!", jo es allažiņ biju izpūruse un saviebtu ģīmi.) Tad man bija jāatbild, jāpastāsta kurā klasē es mācos un kādi mācību priekšmeti man vislabāk patīk.

Un tā nu es tur stomījos, papī bargā, gētes valodas lietpratēja, skatiena pavadīta. Jā, jā, nedari man kaunu, tā viņam patika teikt. Varēja tak tomēr labāk iegādāties dejojošu asiņaino punduri, varu derēt, ka tas būtu bijis kudiš jautrāk nekā mana izmisīgā stomīšanās un netīša parketa iečīkstēšanās zem lakkurpēm, pilnīgā klusumā, viesistabā,četru pāru vācu acu krustugunīs.