Labrīt! Lūk, stāsts. Lasāms Sniegbaltītes skolas cienīgās intonācijās.

Šorīt iekļuvu vācu tūristu ieskāvumā, tas ir daudz baisāks ieskāvums nekā japāņu, kas visi zibina zibspuldzes un saka :"ņaņ-ņaņ-ņaņ-ņaņ-ņaņ-ņaņ" kā stāstā par liliputiem-cilvekēdājiem.
Tā nu gāju es starp tiem plikpaurainiem salavečiem un kundzēm laiviņās un dīvainiem lakatiem ap kaklu un atminējos, cik šausmīgi tas bij bērnībā.

Pie papī vienmēr nāca ciemos zolīdi vācu kungi un kundzes, mani saģērba debilās kleitās un lakkurpēs un kaukādā konkrētā viesību punktā izrādīja viņiem. Būtu mēs aristokrāti, man liktu klimperēt klavieres un dziedāt soprānā. Ta nu stāvēju es tur tāda, izgāztu vēderu un brunčus virpinādama, kamēr vācu kungi un kundzes, rokas mākslīgā sajūsmā lauzīdami, tāda atpalikuša logopēda balsī teica :"Hallo, Renātē, Wī gēc dīr, hohoho?". (Simtpunkti, ka viņi klusībā domāja:"Akdies, kāds neglīc bērns!", jo es allažiņ biju izpūruse un saviebtu ģīmi.) Tad man bija jāatbild, jāpastāsta kurā klasē es mācos un kādi mācību priekšmeti man vislabāk patīk.

Un tā nu es tur stomījos, papī bargā, gētes valodas lietpratēja, skatiena pavadīta. Jā, jā, nedari man kaunu, tā viņam patika teikt. Varēja tak tomēr labāk iegādāties dejojošu asiņaino punduri, varu derēt, ka tas būtu bijis kudiš jautrāk nekā mana izmisīgā stomīšanās un netīša parketa iečīkstēšanās zem lakkurpēm, pilnīgā klusumā, viesistabā,četru pāru vācu acu krustugunīs.

Kad viesojāmies Rēzeknē pie māksliniekiem brāļiem, Meistara un Margaritas cienīgā puspagrabiņā, viņi bija tik laipni un dalījās savā Rēzeknes pamatskolas dzīves anekdotu krājumā.

Viens no tiem bija par ģeogrāfijas skolotāju, kas aiz smagas žestikulēšanas un stāstāmā jūsmības, kāpdamās apakaļ, izbiruse pa pirmā stāva logu, tieši pojenēs. Kad skolnieki piegājuši pie loga viņu aplūkot, to skatam atklājusēs sekojoša aina- visapkārt izšķīdušas pojenes, un tam pa virsu-  kājas tirinoša ģeogrāfe, vēkšpēdus, vienā rokā- vēljoprojām krīts, otrā-grāmata un bļāvuse:"Nu, smejieties, smejieties, to jau jūs vien gribējāt!". 

Otrs bij stāsts par jauniešiem, kas pēc sporta stundas, kedām par plecu, devušies caur dārzu uz informātikas kabinetu,  pa ceļam satikuši matemātikas un informātikas pedagogus, kas kolektīvi un draudzīgi rāpojuši pa mauriņu. Matemātikas skolotājs, viņus ieraugot, esot viszinīgi izstiepis pirkstu kosmosā un paziņojis:" Šodien informātikas nebūs!" un turpinājis savu pirmatnīgo kustību.

Nu, vēl bij stāsts par klases audzinātāju, kas izlaidumā dejojuse pa galdu, plikiem pupiem un vicinājusi džemperi virs galvas. Bet tas tā, arī Rīgā var gadīties.

Tagad es saņemšu visu sevi rokās un iemācīšos hemingveju mīlēt. Kā kādā salidojumā bijušie skolnieki, nu jau sirmi, jautāja savai literatūras skolotājai, sen jau kā sirmai:"A Jūs to Raini tiešām tik ļoti mīlējāt?"
un tagad pasakam fjoklai kaut ko jauku...

Nē, nemīlēšu tomēr. Ta jau komiksos vairāk vārdu. Lai dzīvo liekvārdība un rakstniecība sēdus stāvoklī! Tā runāja fjokla. Āmen.