Vaij, ku jauki, ka neesmu šito nosapņojusi. Kā mēs tagad visi iesim, pa decembri, pojenēm matos.Un šito dziedāsim. Wī.

Es tagad gaidu un nevaru sagaidīt, kad svens beidzot uzrakstīs savu brīnišķo stāstu, ko viņš stāstīja pie Nacionālā teātra un es gandrīz ...atbrīvojos no visa liekā un, kas sākās ar vārdiem sekojošiem: "Rau, kāds anekdots ar mani notika - es šorīt dzirdēju kā aiz sienas radi pisās..."
Bet, par svarīgo, kuros Rīgas antikvariātos var nopirkt galvā liekamo katliņu?

Kad pārdevēja, par kuras mēmumu biju parliecināta visu mūsu pazīšanās laiku, šodien, pārsteiguma kārtā, izdvesa no sevis čerkstošu skaņu un pirmo sēcošo teikumiņu, proti :"Maisiņš- vaig?", sajutos tā itkā būtu savām acīm redzējusi kā Baroncentra kleinais ("Dai 20 kapejak, djevuška!") būtu nometis kruķus un spiegdams: "Es varu staigāt, es varu staigāt un redzu gaismu!" aizlēkšojis pretim saulainajai nākotnei.

Tāpēc man patīk visi perdõ, mazie, smirdīgie veikaliņi dažādos aizdomīgos rajonos, kur pārdevējas, nevis spēlē mēmo šovu, raidīdamas izteiksmīgus skatienus (kas tulkojumā nozīmē:"Pilsonīt, esi nu tik labiņš un apsties ekrānā pac, cik tev jamaksā, man, bļa, reāli zajebala un tev vispār stulbs ģīmis!") kases aparātu ekrāniņos, kur cenas izgaismojas, bet gan skanīgā soprānā, roku pret krūtežu noslaucīdamas, nodzied :"S vas rubļ 50. A vi, maladoi čelovek, zabiritji svoi čeburek, sagrelsja!"