papī lietas
Papī ir viena izteikti nelāga īpašība, kas visspilgtāk izpaužas, atrodoties ar viņu kopā sabiedrībā, nu, tur tusiņš kaukāds vai balle. Pirmāmkārtām, viņam nepatīk, ka kāds smejas par jokiem, kas nav nākuši no viņa vai kāds cits ir vakara nagla un kādam citam, visi sēd riņķī pavērtām mutēm, medību stāstus klausoties. Vārdsakot, sevišķi tas attiecināms uz ģimenes locekļiem. Atminos, bērnības, viesības, vienmēr pienāca tāds brīdis, kad maman gāja vannasistabā raudāt. Šo viņas tendenci es vēljoprojām nespēju saprast, jo kamdēļ gan tu nevarētu uzšaut pa muti vai iegāzt klēpī kādu nieku rosola vai atbildēt , tādiem pašiem paņēmieniem, ja tevi, galu galā, publiski noniecina un tava stāja sāk locīties, citu acu priekšā, kas nav mazsvarīgi. Bet tas atsevišķs stāsts. Pate, dura. Jo, raugi, cilvēkam jau kāpj uz galvas, tik tad, kad viš to pac ļauj un tā ir tikai tā ļāvēja vaina.
Vārdsakot, nujā, šoriez Taurupes sanākšanā, papī uznāca tāds iekāriens, nedaudz pamēdīties un izteikt dzēlīgas piezīmes, katram teikumam, ko centos izrunāt es. Kamēr skaidrā, tikmēr valdījos. Tak vienā brīdi, ko neatminos, jo biju viegli ierēbuse vīna ietekmē, slūžas, tā teikt, atvērās. Ko tās slūžas no sevis izlaida, neatminos, vien tas, ka vārījos un vārījos un viš apklusa pavisam.
Galarezultāts ir tāds, ka tagad viš ar mani vairs nerunā, bet kaukādā ziņā, es ar sevi lepojos un ceru, ka runāju prātīgi. Tāpat jau pēc tam apgalvos, ka man dzēruma murgi bij uznākuši un es galīgi debīli cilvēkos uzvedos. īss tas prieciņš akal būs.