Kā tā fjokla precībās piedalījās
Es domāju, mūsu attiecības jau ir nonākušas tajā stadijā, ka varu atklāt Jums šo sēro un apkaunojošo stāstu.
Vārdsakot, precējās mana sena cīņubiedrene, izdomas nekādas- no sākuma zakss (kā raksta?), pēc tam kaukāda viesu māja, kaukādā rajonā. Labi, zakss, tas sūc, abet pēc tam:
Tātad, esam atbraukuši un to viesu namu, nu, tur visi pričendāļi, līgavu stiepj un sit pret stenderi, ada visi un dauza kaukādus šķīvjus. Ovācijas tādas pašvakas, pills ar pasīviem vidusmēra latvju radiem, cik nu mēs tur, tāda draugu kompānija, pieklājības pēc paspiegt varam. Nulabi, līgava ir zagta un visas lentas pārgrieztas un pupas izmētātas, tanu visi sēstas ap tiem galdiem.

Tamada tāda pašvaka, radi pusazimiguši un nepamierināti, "rūgts" paspiegt var tikai tā nieka čupiņa draugu un arī aiz pieklājības. Nuja, saprotam, ka kaukas nav tā kā vajag, šitās jau gan, sak, pēc kāzām neizskatās, bet pēc tāda kusla plenēra. Nuta, sākām tā biežāk ieraut, sak -pei da dna- un visko jaukt. Vārdsakot, vienīgā, kas pārcentās- biju Es. Un biju es, atminos, tādā jaukā vīlē uz šīm kāzām atbraukuse pēc mi6 Bregoviča pasākuma (nu, tā pirmā, kur grieza zeķes un viskā citādi izdarījās).

Vārdsakot, pamostos es nakošajā rītā, mājās ar domu :"Vaij, sasodīts,cik jautri man bija!", bet sirdī tāds tākā dūrējs, tāda ļauna nojausma virmo un žņaudz. Domāju, bet kamdēļ esmu mājās, ne kāzu otrajā dienā? Zvanu Lindai, viņa paceļ trubu un sāk nenormāli smieties. Man paliek aukstas rokas un lēnām, lēnām, pa fragmentam vien ataust atmiņā baisi skati:

Vienīgais vīrietis, kuram es nekarājos kaklā bij līgavainis (man viš nekad nau tā īsti paticis), favorīti protams bij kāzu muzikanti, kuru sintezātorā es iekritu un pieprasīju, lai viņi dzied nevis taurenīti bet Roksanu no Mūlenrūžas. Līgavas tēvam,atminos, stāstīju kauko par sakariem darbavietā un arī karājos kaklā. Pēc tam es nokritu no beņķa. Pēc tam Linda vilka mani v nomera, ar aizbildinājumu, ka grib ar mani parunāties, lai es mazliet, tā teikt, atlaižoties, tak, es saku- njefiga, gribu jautrības! Un skrienu apakaļ. Tad mani apņēmās vaktēt līgavas brālis, kuram es rātni sēdēju klēpī, tik ik pa brīdim izrāvos, lai nobučotu muzikantu. ( es tik atceros kā viņš mani turēja un čukstēja ausī:"Mēs viņus nebučosim vairāk, ja?!")Tas, savukārt, neiepatikās viņa sievai, un tā sāka mētāt šķīvjus virtuvē. Ta, kamēr viņi tur mētāja šķīvjus, es atkal biju izlauzusēs brīvībā un iemalkojuse vēl kādus jautrus dzērienus. Atminos skatu, ka kāzu viesi sēd visriņķi dejojamzālei un es pa vidu, vienīgā kauko tur daru, striptīzs tas nebija, vellsviņzinkas, bildes un videomateriālu skatīties, man vēl tagad nav iedvesmas. Jā, un paldies, draudzenēm, kas ieteica man braukt mājās kopā ar muzikantiem, pa ceļam uz mašīnu, gan es paņēmu pudeli konjaka un teicu :"Hoho, tas rītam!". Mājupceļā mūs apturēja policija, es centos izkarināt kājas pa logu, bet man nesanāca, ģitārists mani turēja un šausmīgi smējās. Vārdsakot, tas viss bij šausmīgi. Un vēl šausmīgāku to visu dara fakts, ka visi pārējie bija pa īstam, patiešām, visnotaļ, viscaur skaidrā... kā stikliņi.

Un tātad, bildes un videomateriālu es neesmu redzējuse vēl šobaltdien, ar Kristīni sakarus esmu apzināti izbeiguse, vienīgi muzikanti man ik pa brīdim nodod kvēlus sveicienus, viņiem es patiku. Bet, B-E-T, pareizi vien ir, nav ko rīkot tādas nūģīgas kāzas, kam jautrības ziņā jāturas vien uz nabaga fjoklas trauslajiem pleciem.