Nus, jūs zinat to teoriju par joku atkārtošanu, nu, apmēram- atkārtojot vienu un to pašu joku vairākas reizes, pie kuras tieši reizes ļaudis sāk akal smieties, pie kuras - gāžas riņķī un pie kuras- sāk raudāt un kauties. Vārdsakot, iedomājos es par to stāvot konditorejas rindā pēc siera cepumiem (ļoti noderīgi viduklim, starp citu). Ne jau dēļ rindas, bet dēļ vecenītes kas man priekšā iepirkās, iedomājos. Jo kā rāda pieredze, vecenītes ir jebkuras rindas bieds, jo šās ir pensionētas un laika viņām atliku-likām, paskatieties kauč ģimenes ātrsta pieņemamajās stundās, kas tad tur visilgāk kabinetā šalko un runā entu mēlē? Vecentītes, protams. Nejau vecīši, to parasti tik maz un visi jau miruši... Nulabi.
Vārdsakot, Ezerniekos ir divi veikali. Viens, vecajais, kur opis pazīst pārdevēju, tur es iepirku tikai tiklus priekšmetus. Otrs, pašapkalpošanās, kur nīgras un nepazīstamas pārdevējas, tur pirku pīpjus, spirtotus dzērienus un zīmuļus, hohoho.
Tad nu lūk, kādā jaukā dienā biju izpirkusēs vecajā veikalā un devos uz pašapkalpošanās bodi iepirkt nešķīstas vielas, zīmuļdrāžamos vai ko tamlīdzīgu, ieeju bodē, skatos - milzu rinda, pie kam ļaudis visi sarkani un smejās, tik vecentīte pašā priekšgalā, nopietnības kalngals, iepērkas un uz vienu ausi puskurla. Nuko, nostājos es rindas galā, sak, tagad redzēs kas būs, sajūtos kā nokavējuse kādu dīvainu procesu, tak jau laikam ilgi tas viss bij vilcies, ja jau spurdza visi, līki galīgi.
Turpinājumā pārdevējas un vecenītes dialogs:
V:- Ā, nu ta viss, ta saskaitiet!/publika uzelpo/
P:/skaita un spaida kases apakrāta pogas/
V: /pievērsusēs plauktam/ Ā, vaita rīsi jums arī ira?"/publika noelšas/
P: Vaidzēs?
V: Aha, nujaka! Tad gan visu saskaitiet!"
P:/skaita/
V:Ā, vaita jums konservi te arī ira, brētliņas tās, mērcē?"}
P: Jā, ņemsiet?
V: Jā, man tak mazbērni sabraukuši, tad pieskaitiet!
P:/skaita/ Viss būs?
V: Jā, jā!/publika aplaudē/
P: /izdod no sevis čeku/
V: Ā, rekur majonēzi aizmirsu!/publika gārdz/
P: VISS BŪS?/ to pavada tāda kā sēkšana, tāda kā guldzēšana/
V: Jā, jā, saskitiet, reku nauda!
P:/skaita/
V: Ā.../daži ķer pie krūc, fjokla iedzer alu/
Vot tāda,lūk, aizmāršīga Ezernieku vecenīte. Glītā, rūtainā lakatiņā. Par viņu es šodien iedomājos.