Man ļoti patīk arī stāsts, kā viņi iepazinās, nu, ome ar opi.
Sapucējusies ome ( un ticiet man, ome mācēj pucēties, ka vai uff, viņa arī pensijas vecumā staigāja elegantos kostīmiņos un muminmātes cienīgās rokassomiņās) gājuse uz balli ģildē. Caur parciņam ejot, kāds nelietis viņai bij uzkāpis uz kājas. Šļop. Ta šī esmot nolamājusēs un dikti nikni atskatījusies, jo jaunas kurpes kājā un aplauzusies, jo ieraudzījusi smuku kungu tur (par to es nebrīnos, jo šams tāds dikti vīrišķīgs visās bildēs un baltā kreklā, atrotītām piedurknēm, no kā es arī ģībstu), kas pacēlis cepuri un teicis "Pardon, madam!" (principā, jau šajā stāsta daļā, romantiski noskaņotām mamzelēm, ir jāgāžas gar zemi).
Nuja un tas kungs ar tā pretī paskatījies un sapratis: "Vai, ku forša tāda un smuka, pēc lapsiņas izskatās (no viņas man vaigukauli, acis gan, diemžēl nē). Neiešu ka es savās darīšanās, bet labāk vilkšos viņai pakaļ".
Un ta vilcies. Uz to balli.
Nuta tikmēr vilcies, kamēr aprecējās un mans tētis piedzima.
Pēc tam visi kāvās ar slotām un meta visko caur stikliem, bet tie jau tādi dzīves sīkumi vien.