| One man's trash is another man's treasure |
[Mar. 30th, 2012|01:18 am] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | silta jauka istabiņa | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Fred Neil | ] |
Izgriezu no kaut kur kumodē atrasta veca avīzes izgriezuma Purvīti un pielīmēju pie sienas. Tur divas melnā satīstījušās sievietes brien mājup pa sniegu, un tas sniegs ir gandrīz tādā tonī kā manas pelnu-ceriņu-lavandu sienas, tāpēc izskatās, ka viņas tā pamazām mērojušas ceļu augšup no kādas grīdas spraugas kā divi mērķtiecīgi tarakāni. Šis Purvītis esot "dažādos kaktos nomētājies teju vai visu 20. gadsimtu", pavisam sabojājies, lielām pūlēm restaurēts. Pie citas sienas man arī avīzes bildīte ar svečturi apmēram divu cilvēku augumā, kas arī tāpat nez kur mētājies, līdz nesen atrasts - precīzu stāstu neatceros.
Skatījos nesen daudz, daudz Bastera Kītona filmiņu - tāpat jau viena no patīkamākajām nodarbēm, kas vien šajā pasaulē iespējama, bet vēl pat patīkamāka šķita tāpēc, ka tās gandrīz visas savulaik tika uzskatītas par neglābjami pazudušām. Tad pamazām šur tur tās atradušās, un, kad Kītona kādreizējā villā ievācies Džeimss Meisons, viņš uzgājis gandrīz visas kādā kambarī, un, jauks un prātīgs būdams, parūpējies arī par to saglabāšanu. Viena īsfilmiņa samērā nesen atradusies kādā izbijušā Ziemeļeiropas trakonamā. Kādā no dokumentālajām filmām par viņu rādīja franču restauratorus, kuri starodami stāstīja, kā atradušās beigas kādai citai īsfilmiņai - ar tik lielisku joku!
Tā, lūk, šie no krāmu tirgoņa ratiņiem izkritušie gabaliņi saviļņo - citādi nekā tie, kas salīdzinoši droši stāvējuši jau simtgadēm un tūkstošgadēm, caururbjoši nolūkodamies mirstīgo nomaiņā sev apkārt.
Un veco Ļeņinu, kas gan jau bija sataisījies uz ilgu un mierīgu sēdēšanu, aizšūpoja jau pasenā pavasarī arī no mūsu mazpilsētas kultūras nama priekšas. Varbūt tagad guļ sarucis pie kādām miskastēm, kur kaķīši dodas uz randiņiem. Vien dažas košsarkanās "Ļeņina tulpes" nu jau drīz plauks aiz jāņogkrūma. Laiks ir viens liels un lielisks joks.
|
|
|
| Šūnas |
[Mar. 26th, 2012|03:39 pm] |
Viesošanās pie dārgajiem draugiem ir devusi atvadu dāvanai un ceļakājai pavasara vīrusu. Kā Pinokio gribēja kļūt par īstu zēnu, es gribu sev īstu imūnsistēmu. Tomēr, lai cik ļoti nepatiktu slimošana, tā tomēr ir tāds ātrais ekspresis uz bērnības atmiņām, kurās visvairāk slimnīcu un poliklīniku gaiteņu, uzgaidāmo telpu un nokavētu skolas dienu, nedēļu, sēžot vismierīgākajā saulesgaismā pie omītes rakstāmgalda (šķiet, ka atceros katru skrambiņu, katru sīkumu atviktnēs, kaut neatceros vis), lasot Blaumaņa lugas. Neko jau īsti neatceros. Atceros vien tā, kā gribu.
Jāietinas šallēs, jāiet nopirkt citronus un jānokāpj pie Gaujas sabrist zābakus un padomāt par to, kā gribētos niķīgi, bērnišķīgi, bezspēcīgi izraudāties. Bet skropstu tuša taču dārga.
Atkāpjoties solīti atpakaļ pie viesošanās pie dārgajiem draugiem - sēdējām tur tā vakarrīt pie tējiņām un cigaretītēm, ka jau parasti plēsdami bezgaumīgus jociņus, pievērsdamies tēmai, kas notiktu, ja izceltos karš - kurš no mums soļotu uz fronti, puķēm apspraudīts, kurš sēdētu kara cietumā kā dezertieris, kurš andelētos melnajā tirgū ar lieliem panākumiem. Arī par mani viss bija skaidrs - es iebarikādētos pagrabā un skatītos filmas. Par karu.
|
|
|
| Paranormālās bizes |
[Mar. 12th, 2012|11:43 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Miles Davis | ] |
Parasti sapņoju par karu. Guļu uz sliedēm blakus preču vagoniem un skatos, kā lejup no debesīm slīd atombumba, skrienu cauri sabombardētiem ciematiem, ložņāju pār dzeloņstieplēm un līķiem un nekad īsti nezinu, ka tie taču tikai sapņi. Pat naktī pirms Tā referenduma skraidīju pa mežu un šāvu, lai cik jocīgi nebūtu, taisni krievus, pareizāk sakot, viņi vairāk šāva mani - kad bija pāris sekundēs nopļauti visi blakus stāvošie, mēs ar vienīgo palikušo biedru (biedreni?) ielēcām nepabeigtā tranšejā, taisni standarta kapa izmēra, bet viņi tikai nāca tuvāk, un tieši tad, kad miru, pamodos, kā parasti šajos sapņos notiek.
Bet šonakt sapņoju par ko krietni šausmīgāku - ka pamostos un, izrādās, miegā sev esmu nogriezusi matus. Skatos spogulī un nepazīstu to jocīgo seju, kuru tāpat jau nekad nepazīstu, un domāju - aiz kā tagad publiskās vietās paslēpšos? Pamodos, ieķēros cieši abām rokām matos, aizdzinu pagājības zēngalviņu rēgus, priecājos un rājos vienlaikus - muļķīgi taču pieķerties kam tādam, ko iespējams noskūt dažu minūšu laikā. (Atceros, pirms vairākiem gadiem sapnī redzēju kādu toreizējo kursabiedreni ar noskūtiem matiem. Pēc pāris nedēļām viņa patiešām noskuva matus.)
Un ne jau to visu es te tā gribēju klāstīt, tas tikai nejauši, es nudien kā vientuļš, pļāpīgs pensionārs, kas beidzot atradis kādu, kam pavēstīt visus sakrātos stāstus. Gribēju par sniegpulkstenīšiem, 2 gab., kas uzziedējuši zem loga. Arī priecājos un rājos - vai tad nevarēja nu mazliet pagaidīt? Vēl nemaz nav laika pavasarim, vēl ziema neizdarīta. Pat vēl nav zināms, no kura gala to ziemu lai sāk.
|
|
|
| Un tad puķītes |
[Mar. 12th, 2012|02:06 am] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Nina Simone | ] |
"...tomēr dāmu pārsteidzībā bija arī liela tiesa tuvredzības un fantāzijas trūkuma, viendienīšu apmātības, kas neapjēdz, ka vēl viss var citādi pavērsties, bet galvenokārt alkas pēc pārmaiņām un nepacietība pasteidzināt laika ritējumu: marts - tātad pavasaris, tikpat kā vasara, un gaismā tika izvilktas muslīna kleitas, lai tanīs pagrozītos, iekams iestājas rudens." (T. Manns, "Burvju kalns")
 |
|
|
| Ļoti balts |
[Jan. 29th, 2012|10:30 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Memphis Slim | ] |
Viss ir iesnidzis un arī iestidzis kaut kādā dīvainā laika palēninājumā, kas tomēr vienlaikus netraucē laikam strauji aizsteigties garām. Jasmīnkrūmi aiz virtuves loga tēlo kokvilnas krūmus, plaušas pārtop kādas milzu katedrāles salūzušajās ērģelēs. Tāda 19. gadsimta jušanās, kādas jau nu tā laika galvenās nelaimes visādi citādi kā nebūt paēdušu un apģērbtu cilvēku mēdza piemeklēt - dilonis, melanholija un nelaimīga mīla. Pirmo man labi aizstāj citas plaušu kaites, ar otro - ko nu par to, vismaz no trešās izdodas lieliski izvairīties. Tā vietā, lai grieztu valšus visādās ballēs par godu sev un daudzajām vārdamāsām, noskatījos mājas siltumā beidzot Melancholia (ar lielu sajūsmu) un vispār pavadīju laiku dažādu Dostojevska un Tekerija sīko un lielo nelietēnu kompānijā. Dostojevskis jau vēl savējos tā, atļauj vismaz dzērumā izraudāties un nožēlot grēkus, lai pēc tam tāpat jau vien turpinātu, bet Tekerijs izņirgā visus nesaudzīgi, netaupa ne bālos labulīšus, ne lādzīgos uzpūtekļus, visi dabū nicinājumu vien. Cenšos tā neskatīties uz cilvēkiem, varbūt savas gļēvulības dēļ, varbūt tāpēc, ka viņu liekulībā, plātībā un citos sīkos un lielos grēciņos kā spoguļos atspīd manējie. Dodu visiem avansus un kredītus kā muļķu pārvaldīta banka un tad vēl brīnos, ka nākas izsludināt bankrotu.
Tagad tik izdzert puspudeli klepus sīrupa, ielīst zem trim segām ar pāris murrājošiem termoforiem blakus... un gatavoties kaujai ar bezmiegu.
|
|
|
| It's my party and I'll cry if I want to |
[Dec. 16th, 2011|06:11 pm] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | nogriezt ausi | ] |
Laimīgi dzīvoju mazapzinātā vēlmju iztrūkumā, tomēr vakar man radās vēlme - ne īsti vēlme, bet tāda "ak, cik labi būtu, ja..." sajūta, atceroties, cik jauki ir braukāties lielus ceļa gabalus automašīnā diennakts tumšajos laikos. Jākļūst bagātai un jāalgo šoferis vai jāiegūst tāds sabiedrotais, ar kuru varētu komfortabli klusēt, neiegrimstot tik bagātīgās, piepildošās sarunās kā "nukātadteviet" vai "šodienganlaiciņšjauks". Saulrieti, mēness lēkti, gaiši objekti, kas parādās un pazūd, šur tur citas mašīnas kā kapsulas uz riteņiem ar cilvēciņiem iekšā, briesmīga un brīnišķīga atsvešinātības sajūta, un visas dziesmas radio izklausās nevis banālas, kādas tās patiesībā ir kļuvušas vai vienmēr bijušas, bet dziļdomīgas un nostalģiskas. Jā, mēness lēkts vakar bija sabiedējošs, sašķiebies un oranžs, zemu virs pamales, laika ceļojumu kuģis - tāds pats kā virs Rijādas nomalēm pirms šausmīgdaudz gadiem.
Negribas ceļot laikā. Labāk to sagraizīt un izstiept. Ik rītu mostos ar sajūtu, ka viss, pavisam viss iepriekšējais ir nosapņots un tā vairs nav, un neesmu tālu no patiesības, bet arī tuvu ne.
Jocīgi sagadās, ka dienās, kad mani redz tikai Maximas personāls un klientūra, izskatos un jūtos piemīlīgi un jauki, bet tikko kā jādodas citās sabiedrībās, gribas uzmaukt galvā Maximas maisiņu. Pārdevēja novēlēja jauku vakaru, paskatījos uz sevi no malas - katrā rokā pa pudelei vīna - un pasmaidīju gandrīz vai topošās māmiņas cienīgu laimes apgarotu smaidiņu. Sareibšu un levitēšu pie griestiem šovakar. |
|
|
| Ģimenes pavards |
[Dec. 11th, 2011|10:43 pm] |
|
Kaķis ieritinās blakus, smaržodams pēc mežstrādnieka, jo visu dienu gulējis malkas grozā pie krāsniņas. Zāģu skaidu gultā arī netrūkst, tās sanes gan kaķis uz astes, gan es ar tām aplīpu apvienotajā kurtuvē/pīpūzī. |
|
|
| |
[Nov. 17th, 2011|06:38 pm] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | mandarīni saldē zobus | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | The Rolling Stones - Get Off of My Cloud | ] |
Nesen savus pedantisma resursus tērēju lietām, kur tas nemaz nebūtu tik nepieciešams, t.i. pārspīlēti labiekārtojot savu filmu mapīti. Procesā bija iesaistīta filmu plakātu bildīšu meklēšana - ļoti interesanta nodarbe. Ja mūsdienās (tikko piespraudu dzintara brošiņu un nosirmoju), tuvojoties filmu izrādīšanas vietām, var manīt gandrīz tikai plakātus, kas veidoti pēc principa "ja filma "priekš meitenēm", tad uzmetīsim galveno lomu tēlotāju foto uz balta fona, ja "priekš puikām", tad uz melna, pieliksim kaut kādu uzrakstu, un gatavs", tad agrāk (protams!) Viss Bija Labāk, kaut netrūka arī plakātu ar mīlīgi sakļautajām sproggalviņām un izvītiem uzrakstiem. Īpaši kinoplakātu jomā izcēlās poļi. Protams, man šī atskārsme ir līdzīga jauna kontinenta atklāšanai, bet citiem tas nav nekāds jaunums. (Sk. šeit un šeit.)
Šovakar ceru noskatīties Knife in the Water, kaut vai cmukiņā plakāta vien dēļ:
(Bet citi tikmēr nav mierā un taisa paši.)
|
|
|
| Raudu un asaru cehs |
[Nov. 14th, 2011|04:10 am] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | vispārākās pakāpes | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Simon & Garfunkel - Mrs. Robinson | ] |
Tāda stunda kā četri naktī būtu ar likumu jāizsvītro no diennakts. Tieši tajā ir visniknākās bezmiega mokas un absolūta pārliecība, ka esmu visdumjākā, visresnākā un visnožēlojamākā būtne (un "with too many cats"), kas jebkad ir nospiedusi šīs planētas virsmu. Nevaru glābties pat iedomās, ka citi arī ir dumji vai pat dumjāki, jo ir pilnīgi skaidrs, ka ar viņiem ir kā montīpaitonu skečā par village idiots. Katrs piedzēries āksts, kas krogā dauza mēbeles un apkārtesošos, noteikti mājās pārrodoties, nopurinās kā samircis suns un izlasa kādu Kanta sējumiņu no vāka līdz vākam, katrs Delfu u.tml. komentētājs patiesībā lieliski orientējas kritiskajā domāšanā, katrs no mūsu politikas grimstošā kuģa apkalpes patiesībā ir lādzīgs un altruistisks cilvēks, kas aizraujas ar gandrīz nevainojamu sonetu sacerēšanu un vismaz pusi algas atdod, lai uzturētu veselu Āfrikas ciematu. Tikai es viena tāds kraupis un lēvurs; ne man kas bijis, ne būs, phe.
|
|
|
| Neņemt vērā |
[Oct. 29th, 2011|04:58 am] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | kušš, šš | ] |
Pilns priekšautiņš drumstalu, ko gribas izbērt, nezkāpē. Garšīgais smiltsērkšķu vīns izdzerts, Paris, Texas cauri, kaķīši mazgā viens otru, maizītes izlec no tostera - blaukš!, radiatori karsē, apskaut deviņas septītdaļas pasaules un sešas piektdaļas neapskaut vis.
|
|
|
| Lapokalipse, tagad. |
[Oct. 28th, 2011|03:00 am] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Kammerflimmer Kollektief | ] |
Ir gana daudz koku, kas savu sasodīto krāšņo rudens rotu dāsni saber manā dārzā - rokas sastrādātas tulznās, to visu likvidējot. Turklāt, nākamajā rītā palūkojoties pa logu, nākas konstatēt, ka mani piemeklējis vien tāds Sīzifa liktenis un izskatās gluži tāpat kā pirms lielā darba. Jā, bet diez vai Sīzifam bija vakari, kuros vārtīties pa gultu tīkamā nogurumā ar eliksīriem no Bauskas, Piebalgas un Tērvetes un kopā ar Vendersa un Kurosavas kungiem, tā kā nav jau par ko sūdzēties. Vietējā veikalā gan atlaides tikai Apinītim, nevis tam, kas Man Garšo, tāpēc, pirmkārt, nav godīgi, otrkārt - pff, it kā Apinītim vajadzētu atlaides, trešķārt, tieši Apinīša dzērāji ir tie salašņas, kas manu dzīvžogu piemētājuši ar tukšām pudelēm. Neatbalstu.
Matos daudz lapugunskurdūmu smaržas, arī plaušās droši vien dūmu vairāk kā pēc piecu kontrabandas cigarešu paciņu noļuļķēšanas. Un nedrīkstot jau vairs arī lapas dedzināt. Bet labprāt paskatītos, kā pašvaldības policijas brašie vīri lociņā apstāj katru no maniem ozoliem un laipni paskaidro, ka augstākminēto sasodīto krāšņo rudens rotu vajadzētu prasties nomest pirms piecpadsmitā oktobra.
|
|
|
| I am the red pill |
[Oct. 20th, 2011|12:47 am] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | paldies, radiatori | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Minks - Funeral Song | ] |
Virtuvē, gatavojot vakariņas, radioklasika atskaņo ko īpaši skaistu. Aplausi beigās skan kā lietus plīkšķi pret palodzi daudzajās bezmiega naktīs.
Dažos kokos jau vien pašas pēdējās lapas. Var aizripināties uz skatuvietu, kur vasarās parasti meitenes čivina viena otrai savus romantiskos piedzīvojumus, sveši puikas piedāvā šņabi, bērni, suņi, sievasmātes ņudz, bet tagad svētlaimīgi kluss un mazliet pēc saulrieta var gulēt uz soliņa un redzēt visu otrādi, krāsas, mākoņus kā kompresi uz pieres un mežmalu upes pretējā krastā noglaudīt kā blakus nejauši apgūlušos kaķi.
Un jebkāda dzīves pieredze ir nederīgāka praktiskam izmantojumam kā kaķa ekskrements. Nu jā, tagad lieliski zinu, kā būtu vajadzējis rīkoties pirms desmit (vai x) gadiem, tomēr to, kas būtu pareizs tagad, droši vien arī uzzināšu vien pēc desmit (vai x) gadiem. Nepārslēgt tikai kanālus.
|
|
|
| |
[Oct. 13th, 2011|10:19 pm] |
|
Veļas diena + last.fm = "wash with similar artists". |
|
|
| Nika Keiva gadalaiks klāt |
[Oct. 10th, 2011|12:45 am] |
Pēdējā laikā visi iespaidi saslēdzas kopā nemitīgā laika skaitīšanā. Čaukstošu lapu slāņi zem kājām un grumbiņu skaita pieaugums mīļās sejās, un nupatpagājusī pusdzimšanasdiena. Visu laiku vien bāzt galvā uz atpakaļu garus lineālus un sentimentalizēt to, kā bija Toreiz un Tad, vai arī zīmēt samudžinātas jā/nē shēmas nākotnei, kurās sapiņķerējas ciet acis un mute, un paliek vien mēmums. Žēlums par visu, kas iekrīt nepateikts un neizdarīts kaut kur tagadnes bezdibeņos.
Palēnām un beidzot sāk arī nogludināties pusaudziskās īpašības, parādās vairāk pacietības, lēnprātības; retu reizi pat apjēdzu, ka neesmu pasaules centrs (!) un tā tālāk. Tajā pašā laikā arī jūtos vientuļāk nekā jebkad, tā jau kļuvusi par hronisku, rutinētu, varbūt tāpēc arī panesamu sajūtu. Visi tie feisbuki un citas virtuālās pastmarku kolekcijas tikai paspilgtina šo jušanos. Negribas jau vien kļūt par Blānšu ar viņas "I have always depended on the kindness of strangers", labāk kaut kā pašpietiekamāk.
Vesela kaudze pasakāmu lietu, bet nespējas nemaz. Tā vietā labāk šūpuļdziesmiņu.
|
|
|
| Apkures sezona |
[Oct. 5th, 2011|10:58 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Robert Johnson | ] |
Es aukstumā bojājos. Saprotu lāčus, kuri saēdas odziņas un iet gulēt. Labprāt darītu tāpat. Šodien izvedu velosipēdu uz līkumiņu, lai nu viņš vēl nesadomājas ņemt piemēru no lāčiem, un sapratu, ka ar hipsteršalles sakārtojumu "kovbojs iet laupīt banku" vien nepietiek, vajadzīgs nākamais līmenis - "godīga arābu sieviete". Ņemot vērā, ka godigas arābu sievietes ansamblis man skapī kā reiz mētājas, varētu tam vēl pa virsu uzvilkt atstarojošo vesti un pārbiedēt vēlīno skrējienu cienītājus un automašīnu vadītājus līdz nāvei. Bet vispār man joprojām grūti pierast pie pilsēteles sportiskās aktivitātes līmeņa - piemēram, ieraugot pa nomaļu ieliņu dzenamies trauslu blondīni, kurai pakaļ naski rikšo ducīgs pusmūža vīrs, man joprojām jāsamulst uz brīdi, pirms saprotu, ka viņi taču tikai uztur fizisko formu, re, sporta tērpi pat mugurā. Agrāk, bērnībā, tādu lietu šeit tik daudz neatceros manījusi, varbūt tāpēc, ka tad mitinājos dzīvokļnamos, un tur jau vienīgais novērojamais sports mēdz būt puišeļi ar bumbu un kaimiņi, kas iznes miskasti, pa ceļam uzpīpējot.
Beidzot ir iedarbināts radiators, un laikam manas domas uz to reaģē līdzīgi kā šokolāde. Izkūst un aizplūst, pirms paspēju kam pieķerties. |
|
|
| Alfrēds un dzērves |
[Sep. 25th, 2011|08:42 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Happy Mondays | ] |
Mežā sēņu krietni mazāk, nekā galvaspilsētas iedzīvotāju pilsēteles ielās. Toties gandrīz iekāpu divos milzu skudrupūžņos, dzērvju atvadu dziesmās klausīdamās. Saulei spīdot, atcerējos Hičkoka The Trouble With Harry, kam līdzīgi šobrīd izskatās arī šeit. Pirms kāda laika uzgāju arī šo, kur kāds ar fotoaparātu apmeklējis filmas uzņemšanas vietas mūsdienās.
Pietrūkst vien ciemos braucošu draudziņu, lai nu tie tagad vadītu dienas Rīgā, Venēcijā vai lauztu skotu sirdis ar savu platīnblondumu; gribas cienāt jūs ar karstvīnu un vakariņām, sēdēt un kūpināt pīpes pie krāsniņas kā līksmiem hobitiem, runājot par lietām, kas gudrākas pat par mums pašiem.
|
|
|
| Violets |
[Sep. 23rd, 2011|06:50 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Dinah Washington | ] |
Tajā vienatnes/vientulības/un visa, kas pa vidu lietā vienīgais patiešām traucējošais ir visi tie iekšējie monologi, uzmācīgi un neaizdzenami. Jo nav jau nekas nepatīkams mierīgi vienatnē lasīt Šekspīru/krāmēt malku/[...], bez visādām pļāpām un intrigām un citām muļķībām, kas varētu jaukties pa vidu, bet tad, kad noliekot viegli miegainu galvu uz spilvena vakarā, aizmigt nav iespējams vēl stundām, jo jāklausās, kā galvā brēkā gan tiesnesis, gan zvērinātie, gan bende piedevām. Tad sanāk tikai tāda drudžaina pārlēkāšana no vienas nodarbes uz otru, mieru nekad nerodot.
Varbūt tieši naksnīgi vientulīgi klejojumi pa pilsēteles tumšākajiem stūriem un pārmērīga ļaušanās visam šim melodrāmas sīrupam izārstēs, varbūt mani apēdīs kāds no vietējiem Bāskervilu suņiem, un arī tas būs risinājums.
|
|
|
| M. un M. |
[Sep. 22nd, 2011|01:13 am] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Laura Marling, atkal, atkal | ] |
Mana sajūsma par Merilinu ir gandrīz tikpat veca kā es, un arī Mišelu
Viljamsu esmu ievērojusi jau sen, tāpēc saprotams bija prieks, kad
uzdūros šim Vogue rakstiņam
(ar Leibovicas fotogrāfijām piedevās). Varbūt to var skaidrot ar zināmu
pašidentificēšanās tieksmi ar šīm mazliet aizlauztajām blondīnēm (un ar
ko gan citu tad vēl es varētu pašidentificēties, tomēr). Prieks, ka
tieši Viljamsa būs Monro rakstiņā minētajā filmā, jo nevaru iedomāties
nevienu citu no pašlaik zināmajām aktrisēm, kura spētu to trauslumu un
reizē bērnišķīgo dzīvesprieku, kura dēļ, vismaz manuprāt, Merilina ir
tieši Merilina, nevis tikai kārtējā glītā blondīne ar lielām krūtīm.
( Plašs ilustratīvais materiāls ) |
|
|
| Siltums |
[Sep. 20th, 2011|01:53 am] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | cilvēkmīlestība | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Laura Marling | ] |
Sestdien, klabinot pa taku uz vēlēšanām, manīju turpat netālu pie kaut kādiem apstādījumiem baltā kleitā un plīvurā fotografējamies meiteni, ar kuru reiz pamatskolā pat sēdējām vienā solā, blakus līgavainis, uzvalkā ietūcīts, arī puika no mūsu skolas, un abas laimīgās dzimtas blakus, man austiņās skanēja šī dziesma, un šķita, ka diena ir gaiša, tik pavisam gaiša. Jau gandrīz dzirdu ciniķus smīkņājam, bet manas cinisma bruņas tikmēr rūs kaut kur rudens lietū nomestas, un arī par to man prieks.
Savukārt šodien aizklīdu uz vietu zem Gaujas tilta, kur pavasaros upe plūst, bet tagad sauss un pa tādu gliemežvāku taku var aiziet līdz vietai, kas pavasaros mēdz būt saliņa, satikt vecumvecu koka laiviņu, pasēdēt uz pavisam salīkušas kļavas, kam zaros sapinušies dažādi upes saneši. Vienīgi gribētos, lai šeit pilsētelē ir mazliet līdzenāk un ar divriteni visur-piekļūstamāk. Jo ar divriteni (un tikko nejauši biju uzrakstījusi - "dievriteni") drošāk, kā jau ar ceļabiedru, un var veselas vasaras naktis pavadīt divatā ceļos un šosejās, bet gravā krēslas stundās vienai nav nemaz tik jauki. Tomēr, ja būtu šodienas stāvajās takās ņēmusi līdzi šo ceļabiedru, nu jau mēs abi gulētu zem kādas lapu kaudzes apskāvušies un ciezdami smagus miesas bojājumus.
|
|
|
| |
[Sep. 18th, 2011|10:04 pm] |
Mājāspārnākšanas jau tāpat vienmēr ir lieliskas, un šeit turklāt tās nekad nav vientulīgas - parasti, kad nonāku pie durvīm, no tumsas/krūmiem/puķudobes/sazinkurienes izšaujas kāds no kaķiem un nāk līdzi. Vai jau ir gaidījis uz kāpnītēm un ieraugot mani, saslejas kūkumā un nāk pretī.
Un vispār esmu iemīļojusi šo pilsēteli kā nekad. Varbūt tas pat saistīts ar to, ka šeit man nav tikpat kā nekādas sociālās dzīves, kā bija agrāk, skolas laikā, un tagad te ir tikai vieta, tāda, kur klaiņot, pētīt un tālās, tukšās ielās sadzirdēt sevi, un pazīt sevi, kas nekad neizdodas starp cilvēkiem. Jā. Jāpaspēj tuvākajā laikā izložņāt mežus un gravas, pirms tur ielauzušās tās ikgadējās zelta rudeņotāju ordas. |
|
|