| It's my party and I'll cry if I want to |
Dec. 16th, 2011|06:11 pm |
Laimīgi dzīvoju mazapzinātā vēlmju iztrūkumā, tomēr vakar man radās vēlme - ne īsti vēlme, bet tāda "ak, cik labi būtu, ja..." sajūta, atceroties, cik jauki ir braukāties lielus ceļa gabalus automašīnā diennakts tumšajos laikos. Jākļūst bagātai un jāalgo šoferis vai jāiegūst tāds sabiedrotais, ar kuru varētu komfortabli klusēt, neiegrimstot tik bagātīgās, piepildošās sarunās kā "nukātadteviet" vai "šodienganlaiciņšjauks". Saulrieti, mēness lēkti, gaiši objekti, kas parādās un pazūd, šur tur citas mašīnas kā kapsulas uz riteņiem ar cilvēciņiem iekšā, briesmīga un brīnišķīga atsvešinātības sajūta, un visas dziesmas radio izklausās nevis banālas, kādas tās patiesībā ir kļuvušas vai vienmēr bijušas, bet dziļdomīgas un nostalģiskas. Jā, mēness lēkts vakar bija sabiedējošs, sašķiebies un oranžs, zemu virs pamales, laika ceļojumu kuģis - tāds pats kā virs Rijādas nomalēm pirms šausmīgdaudz gadiem.
Negribas ceļot laikā. Labāk to sagraizīt un izstiept. Ik rītu mostos ar sajūtu, ka viss, pavisam viss iepriekšējais ir nosapņots un tā vairs nav, un neesmu tālu no patiesības, bet arī tuvu ne.
Jocīgi sagadās, ka dienās, kad mani redz tikai Maximas personāls un klientūra, izskatos un jūtos piemīlīgi un jauki, bet tikko kā jādodas citās sabiedrībās, gribas uzmaukt galvā Maximas maisiņu. Pārdevēja novēlēja jauku vakaru, paskatījos uz sevi no malas - katrā rokā pa pudelei vīna - un pasmaidīju gandrīz vai topošās māmiņas cienīgu laimes apgarotu smaidiņu. Sareibšu un levitēšu pie griestiem šovakar. |
|