| Lapokalipse, tagad. |
Oct. 28th, 2011|03:00 am |
Ir gana daudz koku, kas savu sasodīto krāšņo rudens rotu dāsni saber manā dārzā - rokas sastrādātas tulznās, to visu likvidējot. Turklāt, nākamajā rītā palūkojoties pa logu, nākas konstatēt, ka mani piemeklējis vien tāds Sīzifa liktenis un izskatās gluži tāpat kā pirms lielā darba. Jā, bet diez vai Sīzifam bija vakari, kuros vārtīties pa gultu tīkamā nogurumā ar eliksīriem no Bauskas, Piebalgas un Tērvetes un kopā ar Vendersa un Kurosavas kungiem, tā kā nav jau par ko sūdzēties. Vietējā veikalā gan atlaides tikai Apinītim, nevis tam, kas Man Garšo, tāpēc, pirmkārt, nav godīgi, otrkārt - pff, it kā Apinītim vajadzētu atlaides, trešķārt, tieši Apinīša dzērāji ir tie salašņas, kas manu dzīvžogu piemētājuši ar tukšām pudelēm. Neatbalstu.
Matos daudz lapugunskurdūmu smaržas, arī plaušās droši vien dūmu vairāk kā pēc piecu kontrabandas cigarešu paciņu noļuļķēšanas. Un nedrīkstot jau vairs arī lapas dedzināt. Bet labprāt paskatītos, kā pašvaldības policijas brašie vīri lociņā apstāj katru no maniem ozoliem un laipni paskaidro, ka augstākminēto sasodīto krāšņo rudens rotu vajadzētu prasties nomest pirms piecpadsmitā oktobra.
|
|