The village idiot [entries|archive|friends|userinfo]
fictio

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Gaišumiņi [Nov. 26th, 2012|11:30 pm]
Stāvēju šodien pie luksofora, nikni pīpējot, man pienāca cilvēks, un es jutu, ka viņš grib sūdzēties par dūmiem sejā, un jau gatavojos ar kuces seju īgni bezmiegainā notī atcirst: "Ja man acīmredzami nerūp sava veselība, kādēļ lai man rūpētu jūsējā!" (Parasti nesmēķētājus cenšos neapdūmot un pa ielu ejot smēķēt vispār riebjas, bet šodiena bija izņēmums.) Bet viņš palūdza šķiltavas. It made my day.
linkņau

Taureņu ķeramais tīkliņš [Nov. 26th, 2012|11:15 pm]
Uz naktsgaldiņa saglabājies apaļš, lipīgs karstvīna traips. Kad beidzot to novembri svītros no kalendāra - tas ir kauns visam gadam, neglītākā meitene ballē, vispilnīgākā iztukšotība. Es esmu šajā telpā, bet tā joprojām šķiet tukša. Decembris būs miers pēc ilga kara.
link1 ņau ņau|ņau

Mīla-vīla, muļķības slavinājums [Nov. 22nd, 2012|12:20 am]
Daži galminieki mēdz mani saukt par "pozitīvu grafomānu" un teikt, lai es "rakstot grāmatas". Bet šķiet, ka cilvēkiem, kuriem nepiemīt izteikta ģenialitāte, pirms vismaz trīsdesmit gadu vecuma nevajadzētu daudz ķēpāties ar literārām ambīcijām. Nav jau tā, ka es uzskatītu, ka šo maģisko vecumu sasniedzot, cilvēki defaultā kļūst viedāki, bet vismaz viņu muļķība apbružājas un kļūst interesantāka. (Katrā ziņā Rembo vecumā diez vai biju tikusi daudz tālāk par "mīla-vīla"; par laimi, tas viss nokurināts). Turklāt, kārtējoreiz apejot ar Toro ap Voldenas dīķi vai ar Tolstoju dodoties Sibīrijas katorgā, viss galvā brēc: "Skuķi, ņem pavārnīcu, slotu un pārstāj lieki prātuļot!"
Tā jau arī, kā viens biedrs mēdz teikt, "es augstas skolas neesmu beigusi", un protu vien vārīt, konservēt, ravēt un izšūt krustdūrienā. Lai cik daudz feminisma teorijas nebūtu lasīts, tāpat palieku vien Betija no "Mad Men". Esmu nolēmusi kļūt par floristi. Varbūt tieši tāpēc, ka man spēcīga alerģija pret ziedputekšņiem.
link1 ņau ņau|ņau

Baltiem diegiem šūts [Nov. 21st, 2012|11:01 pm]
Bijušie dzīvokļbiedri mēdza smieties par to, ka es vienmēr paģiru un melanholijas gadījumos pucēju māju. Bet tad, kad apkārtesošā Hirosima savākta, vieglāk apsēsties telpā, un, to vairs nepamanot, kārtot lietas arī galvā. Tā nu šobrīd sēžu visnotaļ kārtīgā un spodrā istabā, kārtojot atmiņas failus par savu minci, savu pūku murratiņu, kura kopš sestdienas rīta nekad vairs nesagaidīs uz lieveņa, nebauros naktī pie ledusskapja. Nekad vairs nenāks nolaizīt asaras no vaigiem, kā to astoņpadsmit gadus darījusi.
Protams, varu mierināt sevi ar domu, ka vēl jau divi man paliek, bet, pielīdzinot visiem aizgājējas tikumiem un mīļumiem, šie tik tādi teļapauri, utizēdas un kāju maisīklas vien ir. Lai gan mīļi arī jau.
Gribas visus mīļos piediegt sev pie kleitas malas, lai neviens vairs nekur neiet.
link2 ņau ņau|ņau

Mad for sadness [Nov. 21st, 2012|04:33 pm]
Viss plūst, un es nevaru iekāpt vienā upē divreiz, bet kājas tāpat slapjas. Acis reizēm arī. Ar ko tā cīnos?
Viss plūst. Pēc gadiem mēs tajos pašos mīļvārdiņos saucam citus cilvēkus. Daži pat tic, ka varbūt šoreiz viss paliks uz vietas. Es ticu Dostojevskim, visiem nākamajiem novembriem un tam, ko man reiz kāds teica - ka pasaulīgās mantas vajagot vien tik, cik vienam koferim.
Jūtos tā, it kā sēdētu nepārredzamā uzgaidāmajā telpā un lāpītu zeķes, vienreiz, otrreiz, trešoreiz; paģiras vai zeķes, kāda starpība. Viena pati ar savu koferi, pastumtu zem ceļiem. Nakts autobuss ved sapņos, un tur viss īstāk.

Heard melodies are sweet, but those unheard
Are sweeter: therefore, ye soft pipes, play on;
Not to the sensual ear, but, more endear'd,
Pipe to the spirit ditties of no tone:
Fair youth, beneath the trees, thou canst not leave
Thy song, nor ever can those trees be bare;
Bold lover, never, never canst thou kiss,
Though winning near the goal - yet, do not grieve;
She cannot fade, though thou hast not thy bliss,
For ever wilt thou love, and she be fair! (John Keats)
linkņau

Varbūt ir ceturtdiena [Nov. 8th, 2012|09:50 pm]
[to teica balsis galvā |bļe]

Dons Dreipers jau var klāstīt, ka mīlestība ir izdomāta Medisonas avēnijā, lai pārdotu zeķubikses, un es tikai ķiķināšu, bet ja kāds man tagad teiktu, ka pirmsmenstruālais sindroms ir izdomāts, tikai lai pārdotu šokolādi, es aizietu uz pīpūzi pēc cirvja un ar viņu izrēķinātos. Man tik ļoti gribas strīdēties un mest traukus pa logu un vienlaicīgi negribas, ka es labprāt viena pati pārvāktos uz kādu vecu, pamestu trakonamu (vēlams, ar spokiem) kādā tāltālā zemē, kuras valodu nesaprotu, kaut kur jūras krastā, vietā, kur nekad nespīd saule, un ārā izietu tikai, lai nopirktu cigaretes un izvestu pastaigā milzīgo suni, kāds man noteikti būtu. Žēl, ka mani nekad nav vilcis uz loterijām un cita veida azartspēlēm. Mans lauciņš ir alkohols, un tur nu mantā nevar iedzīvoties, tieši otrādi. Par to, ka esi piedzēries līdz nekustamā īpašuma stāvoklim un kārtējoreiz pataisījis no sevis galīgu muļķi, neviens nemaksā.
Man bija visādi stāstiņi - kā autobusā ieraudzīju sīku puisīti, kas izskatījās taisni kā Dilans uz "Blonde on Blonde" vāciņa, ar visu šalli, kā dzīvoklī un visu vakaru pazuda elektrība un dedzinājām sveces un tinām kāšus, kā iemācījos jaunus lamuvārdus uz ielas, bet šovakar vairāk prāts nesas uz žēlošanos par dzīvi. Un kas gan man būtu, par ko žēloties - netrūkst ne romantikas, ne siltu radiatoru un citu ērtību, visa jobanā Maslova piramīda ir manā priekšā, tik vien tā darba kā no rīta iedzert kafiju un vakarā - miegazāles, bet gribas tikai pazust bez vēsts pašai no sevis.
linkņau

Garlaicīgs veselības stāvokļa apraksts [Oct. 14th, 2012|05:36 pm]
[to teica balsis galvā |šaubīgs]
[nav klusuma, jo skan |Bessie Smith]

Visu nakti mocījos ar bezmiegu un ausu sāpēm. Protams, mājās nebija ne miegazāļu, ne pretsāpju līdzekļu. Saprotot, ka mēģināt laisties miegā kopā ar blakusgulētāju ir tikpat bezcerīgi kā mēģināt iemigt, apskāvušai pneimatisko urbi, pārvācos atpakaļ drošajā vecmeitībā ar kaķiem un sulas paku uz neērtā dīvāniņa pie televizora, kur izgulētas ne vienas vien paģiras, izmežģīta potīte un smadzeņu satricinājums. Noskatījos TCM vienu daudzmaz jēdzīgu filmu ar Klārku Geiblu un Džīnu Hārlovu, kā arī Sweet Bird of Youth, ko jau biju redzējusi, bet uz Polu Ņūmenu vienmēr var paskatīties. Viss pamazām sāka dubultoties acu priekšā. Kad bija jau gaišs, beidzot iekritu kārtējos murgos, klepojot ārā izsmēķētās paciņas dvašu.
Murgi visu nedēļu starp pārdozētām miegazālēm, izlaktām vīna pudelēm un citām vieglprātībām atkārtojas vieni un tie paši, ļoti bunjueliski - esmu dzerstiņā ar veselu armiju pārsvarā svešu cilvēku, un neviens nevar aiziet, lai cik kuram būtu mājās izsalkušu bērnu un neuzrakstītu zinātnisko darbu. Tas viss līdz riebumam atkārtojas sīkās, garlaicības pilnās detaļās, piemēram, klēpī ielec kaķis, pārvēršas par čemodānu un sāk dziedāt.
Bezmiegā laikam visbriesmīgākais ir atšķirtības sajūta no visas aizmigušās pasaules. Tad saprotu, kā jūtas kaķi, kad tie no rīta mēdz lēkāt man pār seju, gaidot, līdz atvēršu acis, lai paskatītos ar tādu "tuvēldzīva?" sejas izteiksmi.
Sākšu kārtējo bezcerīgo pretalkoholisma kampaņu savā dzīvē (no sērijas "nekas nav vieglāk, esmu to darījusi simtiem reižu"), dzeršu godīgi visas tabletītes, kuru saraksts jau garāks kā Īanam Kērtisam, mēģināšu kaut kā izvilkt vēl vienu rudeni.
linkņau

Train of thought [Sep. 21st, 2012|01:40 am]
[nav klusuma, jo skan |Brian Eno]

Man patīk vilcieni. Jā, es sēžu divos naktī un prātoju pēkšņi par vilcieniem.Visi šie atmiņu vilcieni, kas bērnībā šūpoja "vaimēsdrīzbūsimklātvaimēsdrīzbūsimklāt" cauri nebeidzamām priedēm, biklu mazpilsētas pusaudzīti veda "lielajā dzīvē", studijrītu pelēkā dunoņa miegam cauri, Dostojevskis apdriskātos vākos, paģirainā nepacietība un saullēktu atklāsmes. Salšana, karšana, ceļabiedri un vērotie. Man patīk filmas ar vilcieniem - Night Train to Munich, Strangers on a Train, That Obscure Object of Desire un kas tik vēl ne. Man patīk, ka rudenīgā vajadzība pēc vilcieniem atmodinājusi ilgi snaudošo lasītvēlmi, kas tagad saīsina manas miega stundas. Šobrīd, tieši šobrīd pietrūkst skūpstu uz perona, vispār skūpstu. Bet naktīs taču vilcieniem jāatļauj atpūsties, izņemot prečiniekus, kas vienmēr uzticami signalizē: "Ir jau četri naktī, tu idiote, rīt būsi pavisam mīkstmiegaina!"

linkņau

Brillēs atspīd saulrieti [Sep. 20th, 2012|07:17 pm]
[nav klusuma, jo skan |Marie Laforêt]

Jūtos ļoti dumja, nevis tik, cik parasti, bet vēl vairāk.
Nemaz nav nepatīkami (vai šāds ne-ne-ne teikums vispār pareizs?).
Varētu te ierakstīt tāda jūsmīguma un epitetu apvītus sacerējumus kā sieviešu žurnālu redakcijas slejas, bet labāk atturēšos. Gribas muldēties, nevis rakstīt, draudzīgi muldēties zem draudīgām debesīm.
Vēstures astes gredzeni mani vienmēr ir mulsinājuši un turpina mulsināt.
linkņau

... [Aug. 20th, 2012|02:42 pm]
[nav klusuma, jo skan |Townes Van Zandt]

Ir tik grūti būt labai.

(šonakt sapnī nokrāsoju matus melnus un nogriezu vienos robos, re, te vēl bildītes par miesu)
linkņau

Dazed and confused [Jul. 31st, 2012|10:18 pm]
[nav klusuma, jo skan |Led Zeppelin]

Neesmu vēl izmirusi. Dzīvoju pavisam mierīgi, viegla iedeguma klāta un ķiršu ievārījumam līdzīgu saldenu, staipīgu biezumu galvā. Medikamenti dzēš veselus plauktiņus un kambarīšus ārā, tāpēc neko nevar paspēt pierakstīt; un ko gan rakstīt - vai šodien līst lietus un uz kuru pusi ķemmēju matus? Vasara dod attaisnojumus, pat vieglprātība vasarā ir nevis pamatīga un nopietni aizplivinoša, bet tāda izklaidīga, ka pat piemirstas būt vieglprātīgai. Nu, un ko es te vispār rakstu, tagad jūs redzat, kāpēc parasti nerakstu.
linkņau

Svītrstrīpas [Jun. 21st, 2012|12:43 am]

Saraustīti domājas, visādi savārstījumi tikai - šad tad taču arī jāzina paklusēt, nevis jāizplūst priekos un/vai žēlabās. Saraustīta domāšana taču kā tāda nodilusi siksna vai pārtrūkušas kurpju šņores, pat jāatņem nav. Galvu ciet, logu vaļā, jasmīnu smaržu iekšā.
linkņau

Thriller! [Jun. 17th, 2012|01:27 am]
[nav klusuma, jo skan |Pere Ubu]

Vakar jau no paša rīta visam darāmajam un nedarāmajam tāda novadējusies nīkuļošanas piegarša, tāpēc impulsīvi aizbraucu mājās nīkuļot atklāti un godīgi - kaķi nevienam nejautā, kāpēc tas smaida vai nesmaida, kaķi vispār neko nejautā, tāpēc nekad nenākas tiem melot. Vēlais autobuss pacēlās augšup taisni no varavīksnes, turpinādams pa gaisīgiem apvedceļiem. Aizmugurē sēdošā sieviete padevās varmācīgam miegam, saļimdama beidzot uz priekšu ar rokām pāri krēsla atzveltnei tā, it kā žņaugtu man blakus sēdošo fantomu. Mani izmeta tumsā, un izklaidējos, izsekodama vientuļus gājējus pa pilsēteles ielām un taciņām, bet neviens jau nenobīstas, ja aiz muguras papēžus klidzina blondīne. Šodien nosalu pie jūras ar Karamazoviem, biju vasarnīciņā, kura izskatījās tā, it kā pirms gadiem divdesmit tās iemītniekus tieši pēc pusdienām un pirms diendusas būtu aiznesuši marsieši, vien aprūsējušas šūpolītes vējā joprojām zvārojas. Uz ekrāna vairākas liktenīgās skaistules nomušījuši, dažām izdevies izglābties. Nedēļas nogales, kurā nemaz neesmu pamodusies, bilance, lūk.
linkņau

That's all I have to say about that [Jun. 8th, 2012|03:08 am]
[nav klusuma, jo skan |The Old 97's - Adelaide]

1. Meklējot tur, kur jau nu cilvēki parasti meklējas pēc mūzikas, filmiņām u.c., kaut ko no grupas Love ("vasarās" laikam uzrodas hipijisks noskaņojums), teju viss, kas tiek izspļauts priekšā, ir porno, porno un vēl vairāk porno.
2. Pirms pāris dienām iedomājos, ka varētu reiz izdarīt pašnāvību, nolecot no Vanšu tilta. Pavisam nopietni (nopietni tas, ka iedomājos, nezinu, cik nopietni iedomājos; šķiet, šo domas gājienu pēc ilgām mokām nobeidzu ar kaut ko apmēram "fuck it, dude, let's go bowling"). Kaut kāda ļoti dīvaina "life imitates art" variācija.
3. Frāze "fuck it, dude, lets go bowling" liek atcerēties, ka manā pilsētelē dzīvo vismaz viena persona ar tādu pašu vārdu un uzvārdu kā man, esmu vismaz vienreiz mūžā gājusi uz veikalu pidžamā un paklājiņš arī man ir. Baidos turpmāku sakritību.
4. Trijos naktī ir jāguļ, nevis jāpieraksta katra muļķība, kas iešaujas galvā.
5. Nepāra skaitļi, kaut šķībāki un skumīgāki, tomēr piemīlīgāki. Odd numbers, mņur.
link2 ņau ņau|ņau

Piezīmes no pagrīdes [May. 27th, 2012|12:20 am]
[nav klusuma, jo skan |Jimi Hendrix]

Attopos atkal no smadzeņu satricinājuma. Šķiet, nu visa gudrība būs izsista ārā uz neatgriešanos. Būšu īsts laimīgs ciema vientiesītis. Cerams. Mazliet laimīguma noderētu.
Šodien gulšņāju sarāvusies un čīkstīga kā tāda bumbiņā saburzīta, neizdevusies pašnāvnieka atvadu vēstulīte. Cerēju atrast mazliet miera meditatīvā veloaplītī, bet kur nu. Šodien laikam pilsētelei svētki, un viss pilns ar līksmi promenādējošiem cilvēkiem. Lai jau līksmojas, tas jauki, tikai nesaprotu šejieniešu paradumu slāt tieši pa to trotuāra pusi, kas apzīmēta kā veloceliņš. Ja ikdienā to dara apmēram 80% gājēju (komplektā ar bērnu ratiņiem un suņiem) un skrējēju, plus vēl pa vidu visiem neprognozējami maisās skrituļslidotāji, tad šodien tā uzvedās visi 100%. Var to saprast vietās, kur trotuārs ir vienkārši sadalīts divās daļās bez skaidrām norādēm, ļaujot cilvēkiem tējas biezumos meklēt atbildes, pa kuru pusi viņiem jāpārvietojas, bet pārsvarā tomēr ir skaidri saskatāmas zīmes, kas norāda, kur kuram jāatrodas. Parasti piekāpīgi apbraucu tos, kuriem tuvojos no mugurpuses, pretīmnākošajiem atkarībā no garastāvokļa reizēm minos taisni virsū ar seju kā samuraju zobena asmens, bet šodien nācās vienu nabagu taranēt, jo tikko biju izlīkumojusi starp pāris bariņiem, slīdēju lejup no pakalniņa, tāpat jau bremzēdama, un tur nu viņš bija, gāzelīgas pīles un gliemeža bērns. Žēl. Žēl, ka nedarīju to tīšām, tad nebūtu sanācis tik maigi.
Vispār, manuprāt, būvēt veloceliņus mazpilsētā ir muļķošanās, jo satiksme uz ielām nav nekāda lielā (ja nu nedēļas nogaļu vakaros, kad čaļi izrādās dāmām ar visādiem rallistu paņēmieniem), un lielākā daļa pilsoņu murcās tieši pa trotuāriem. Ja nu vēl kādreiz sadomāšu braukt pa veloceliņu, uzvilkšu svītras uz sejas ar sarkano lūpukrāsu, iespraudīšu matos spalvas un paņemšu cirvi no kurtuves, lai visi saprot, ka esmu tīrasiņu kuce, nebarot un nekaitināt. (Taisnīguma vārdā jāpiebilst, ka arī riteņbraucēji mēdz uzvesties neglīti, piemēram, reiz kāda velotante mani lamāja tādiem vārdiem, kādus nekad nebiju dzirdējusi tāda gadagājuma tantes lietojam, kaut nemaz neatrados uz veloceliņa. Turpināšu uzskatīt, ka cilvēki dziļākajā būtībā ir labi un skaidrām sirsniņām, vienkārši bieži atstāj brilles mājās.)
Pēc šiem jautrajiem svētku piedzīvojumiem vēl vairāk kā pirms tam alku vai nu kāda sadraudzīga cilvēka, vai dziļa skatiena kādas ļergas pudelē. Pirmo deficīts, otro - nē, nē, nē. Gāju gravmalā sēdēt ar bezalkoholisko alu, blūzu, un tur - saulriets, kuru būtu jābaidās aprakstīt pat [te ievietot kāda izcila autora uzvārdu], otrā pusē savukārt salūtiņš uz vēl pagaišām debesīm, tā viņus vajadzētu šaut vienmēr, tad paliek pēc tam tādas dūmu pieneņpūkas. Un manas debesis skaidras, mēnešreizīgo bēdu mākoņi pastumti prom. Var ar smaidu vērot, kā skuķēni pirms zaļumballes ceļmalā nomaina kedas pret augstpapēdenēm, visādi bariņi turpat pie veikala tukšo divlitrenes un vairs, šķiet, nezied ievas Siguldā, lai cik par to dziedātu no attālām skatuvēm.
Kopsavilkums - gremdējos sīkumos, slēpjos no svarīgā; man ir mazliet vientulīgi, priecāšos, ja kāds kādreiz apciemos. Vai tamlīdzīgi.
link4 ņau ņau|ņau

Autobusi, noziegumi, sodi [Apr. 13th, 2012|12:44 am]
[to teica balsis galvā |ziepju burbuļi]

Vakarrīt autobusā jutos kā nokļuvusi vienā no tiem slavenajiem psiholoģiskajiem eksperimentiem, kur cilvēkus sadala, piemēram, cietumniekos un cietumsargos un tad noskatās, kā viņi viens otru gandrīz noslaktē. Iekāpa kontrolieris, mazs, sirms tētiņš, pieklājīgs - lūdzupaldies, lūdzupaldies. Blakussēdētāja nevarēja atrast savu biļeti (viņai noteikti tāda bija, starppilsētu autobusos nav viegli ietikt bez biļetes), un kontrolierī pamodās pavisam cits cilvēks - pavēlniecisks, bet tā nožēlojami, ka viņš tur īgni šņākuļo saslējies, bet šķiet, ka raujas arvien mazāks un smieklīgāks. Lika jaunkundzei izkāpt, vēl tā nedaudz pie viena uzšņākdams arī man, lai pavācos malā, kamēr viņa tiek ārā.
Savukārt atpakaļceļā dodoties, auotoostā valdīja prieks un līksme. Taksisti klaigājās kā itāļi filmās, vispārēja rosība, grūstīšanās, ceļasomas. Un tad tur tie plakāti, kas mani joprojām nebeidz uzjautrināt - apmēram "putnus barot aizliegts, notiek videonovērošana, vainīgos sodīs!" Tomēr vesels autoostas dzērāju kolektīvs darīja tieši to - nez, kā viņi bija iedzīvojušies mantā, t.i., baltmaizē, bet bija, un tā nu tādi trīs līksmi vīri sēdēja piesaulītē, hičkokīga kaiju bara apņemti, un ķiķināja kā skolasskuķi. Kādu gabaliņu tālāk to pašu darīja arī melanholiskāka un ļodzīgāka paskata dāma. Gaidīju, kad nu tos "vainīgos" sodīs, bet nekā. Autobuss arī negribēja gaidīt.

link1 ņau ņau|ņau

"I'm a poet, I know it, hope I don't blow it" [Apr. 11th, 2012|02:40 am]
[nav klusuma, jo skan |Bob Dylan]

Īsti neatceros citus pavasarus, šo arī diez vai atcerēšos. Gadalaiki, kas pielīdzināmi staigāšanai šurpu turpu pa peronu, mazliet nervozi smēķējot. Šķiet, visi citi pavasaros iemīlas un priecājas par visu dīgstošo un plaukstošo, kamēr es tikai saķeru iesnas un prātoju par visa pastāvošā nenotveramību. Nemaz nejūtos kā īsta "pati", tikai tāds uztvērumu kopums. Klausos autobusā zaļknābju skolaspuiku naivi cinisko spriedelēšanu par viņiem pazīstamo meiteņu seksuālās nolietotības pakāpi. Sēžu lekcijā visiem pirmkursnieciņiem aiz muguras, teju visi tērpti pelēkā kā tāds piemīlīgs pelēnu pulciņš. (Kad pati biju šajā cienījamajā dzīves posmā, visi jaunie ģēniji, ieskaitot mani, protams, gan bija iecienījuši brūnos toņus. Viss plūst.) Vēroju, kā stacijā gluži jauni cilvēki mīkstām izsēdētu dīvānspilvenu sejām makšķerē izsmēķus pa atkritumu tvertnēm. Laikam jau arī "visi citi" tomēr pavasaros neiemīlas un nepriecājas vien. Ko no tām fasādēm var saprast. Pati jau arī eju taisna kā bruņinieks, kurš gan to manīs, ka kaklā ne tikai kamols, bet kamolu groziņš ar visām adāmadatām piedevām. Tā mazohistiskā nosliece uz mobilizēšanos tad, kad viss jau gandrīz sabrucis, tveršana pie zobena tikai tad, kad princese jau pūķim pa pusei rīklē - tad nu tagad laiks klāt, pamazām jāsakārto "dzīve". Pietiks stāvēt paceltām rokām un muļķīgu, ar lūpukrāsu uzvilktu smaidiņu sejā.

linkņau

Kas es būšu, kad izaugšu liela [Apr. 5th, 2012|11:06 pm]
[nav klusuma, jo skan |Boards of Canada]

Agrajās pamatskolas klasītēs, kad visi cītīgi sekoja līdzi Alijas Makbīlas gaitām televizorā, juristi bija modē. Un klases meitenes ar nelielu skaudību pareģoja, ka, tā kā man esot vislabākās atzīmes klasē, es jau nu noteikti kļūšot par juristi, kad izaugšot. Iztēlojos sevi tajos pelēkajos mini-kostīmiņos un lamzacīgajās augstpapēdenēs un māju ar galvu, kaut īsti apmierināta nebiju.
Kad pēdējoreiz satiku kādu draudzeni, spriedām par pirmspubertātes laikā lasītajiem "Dziedoņiem ērkšķu krūmā", kur galvenajai varonei sākās mēnešreizes, un viņa, neko par tādām nezinādama, bija pārliecināta, ka mirst. Mēģinājām atcerēties, kur vēl esam sastapušas šādu sižetu - jo noteikti esam - bet nesanāca. Man gan, sākoties mēnešreizēm, šādu problēmu nebija, jo es, kā jau lasītprasmi ļoti agri apguvis un samērā zinātkārs bērns, par šo jomu zināju visu šķietami iespējamo. Biju sastapusies grāmatplauktā gan ar brutālām izvarošanām, asiņainām dzemdībām, spontānajiem abortiem, gan trīsdesmitlappušu ainām lubu romānos, kur Viņš un Viņa beidzot ļaujas kaislei. Biju pētījusi garengriezumus un šķērsgriezumus medicīnas enciklopēdijā. Biju mātes tolaik pat-vēl-ne-glancētajos dāmu žurnālos salasījusies dažādus stāstiņus - īpaši spilgti atminos rakstu, kur bija izklāstīts, kā Izabella Ipēra kādā filmā ar citu dāmu runājusi par mūžseno jautājumu "sperma: izspļaut vai norīt", vienlaikus ēzdama ko līdzīgu mannāputrai. No "Mīlestības vārdā", godīgi paslēpta aiz dažādiem dainu krājumiem, biju uzzinājusi, ka vislabākais muzikālais pavadījums priekš mīlēšanās ir Ravēla "Bolero", un tikai nekādu smago roku, pasarg Die's. Šad tad ieslēdzos vannasistabā, lai uzkāptu no vannas malas tālāk uz veļasmašīnas un no skapīša izvilktu tamponus un pēc tam pie izlietnes pētītu, vai tie tiešām "atplauks kā puķes zieds". Pie vecāku prezervatīviem gan neuzdrošinājos ķerties klāt, kaut zināju, uz kuras skapjaugšas tie meklējami. (Tā kā ģimenē visi, izņemot mani, sākas no metra astoņdesmit, dzīvē bijis daudz kāpelēšanas, varbūt tāpēc baidos no augstuma.)
Varbūt visas šīs zināšanas bija viens no iemesliem, kāpēc apmēram pirmsskolas vecumā pāris gadus visai nopietni vēlējos kļūt par mūķeni. Saskumu, kad man paskaidroja, ka, ja nu mūsu ģimenei vispār esot kādas saites ar reliģiju, tad vien ar luterāņiem, kuriem nekādu mūķeņu neesot. Velti cerēts.
Pēc pāris dienām klāt dzimšanas diena. Ļoti baidos - ja nu pēkšņi izaugu liela?
link12 ņau ņau|ņau

Dzīvie [Apr. 3rd, 2012|04:06 pm]
[to teica balsis galvā |karstāk]
[nav klusuma, jo skan |Giuseppe Verdi]

Lasu mierīgi, kā Hanss Kastorps džemperītī vien slidinās cauri sniegputenim, par dzīvību un nāvi prātuļodams, bet tikmēr zirneklis no lampas līksmi šļūc lejup gandrīz līdz grīdai, tad rāpjas atkal augšā, un tā vēl, un tā vēl. Pēc tam ieķeras papīra dzērvītes astē un atpūšas. Kaķis to nemaz nemana, būdams izstiepies pa diagonāli no viena mazītiņās istabeles kakta līdz otram. Iespējams, dzīvoju Tima Bērtona galvā.
Pašai dzīvības par maz - bāla, pietrūkst eritrocītu, asinsspiediens par zemu. Ģimenes ārste pēkšņi sākusi uzrunāt ar "jūs" un vairs nesaka "elpo, bērns, elpo vēl", pārbaudīdama plaušu darbošanos. Veikalā cigaretes pārdod bez mūžīgajiem "dokumentiņiem". Zaudētais/pazaudētais laiks. Vismaz pazaudēto varbūt vēl kādā atvilktnē zem zeķēm un papīriem var atrast.
link9 ņau ņau|ņau

Fetišisms [Mar. 30th, 2012|06:45 pm]
[to teica balsis galvā |saulesgaisma aiz aizkariem]

Tikko noskatījos Trifo  La mariée était en noir - negaidīju, ka būs tik spēcīgi, tāda bildīte ar Hičkoka krītiņiem. Vispār patīk, kā cilvēki spēlējas ar svešiem krītiņiem, kā, piemēram, Vardas Le bonheur ar rokoko paleti aizslēptās feminisma spēlītes. Tie franču jaunvilnīgie īpaši paspilgtina to, kā pēc apmēram divdesmitajiem šabloni, atsauces, slikti un labi-slikti ieradumi un second-hand eksperimenti kursē no vienas pieturas uz otru. Varbūt tāpēc kino (man, man, subjektīvi, protams) šķiet tas teju spēcīgākais no mākslas veidiem, ka var noķert garāmskrienot aiz matu bantes un redzēt vēl nesen, nupat - pirms nieka gadsimta - visā jaunavībā.
linkņau

navigation
[ viewing | 100 entries back ]
[ go | earlier/later ]