| "I'm a poet, I know it, hope I don't blow it" |
Apr. 11th, 2012|02:40 am |
Īsti neatceros citus pavasarus, šo arī diez vai atcerēšos. Gadalaiki, kas pielīdzināmi staigāšanai šurpu turpu pa peronu, mazliet nervozi smēķējot. Šķiet, visi citi pavasaros iemīlas un priecājas par visu dīgstošo un plaukstošo, kamēr es tikai saķeru iesnas un prātoju par visa pastāvošā nenotveramību. Nemaz nejūtos kā īsta "pati", tikai tāds uztvērumu kopums. Klausos autobusā zaļknābju skolaspuiku naivi cinisko spriedelēšanu par viņiem pazīstamo meiteņu seksuālās nolietotības pakāpi. Sēžu lekcijā visiem pirmkursnieciņiem aiz muguras, teju visi tērpti pelēkā kā tāds piemīlīgs pelēnu pulciņš. (Kad pati biju šajā cienījamajā dzīves posmā, visi jaunie ģēniji, ieskaitot mani, protams, gan bija iecienījuši brūnos toņus. Viss plūst.) Vēroju, kā stacijā gluži jauni cilvēki mīkstām izsēdētu dīvānspilvenu sejām makšķerē izsmēķus pa atkritumu tvertnēm. Laikam jau arī "visi citi" tomēr pavasaros neiemīlas un nepriecājas vien. Ko no tām fasādēm var saprast. Pati jau arī eju taisna kā bruņinieks, kurš gan to manīs, ka kaklā ne tikai kamols, bet kamolu groziņš ar visām adāmadatām piedevām. Tā mazohistiskā nosliece uz mobilizēšanos tad, kad viss jau gandrīz sabrucis, tveršana pie zobena tikai tad, kad princese jau pūķim pa pusei rīklē - tad nu tagad laiks klāt, pamazām jāsakārto "dzīve". Pietiks stāvēt paceltām rokām un muļķīgu, ar lūpukrāsu uzvilktu smaidiņu sejā.
|
|