| Autobusi, noziegumi, sodi |
Apr. 13th, 2012|12:44 am |
Vakarrīt autobusā jutos kā nokļuvusi vienā no tiem slavenajiem psiholoģiskajiem eksperimentiem, kur cilvēkus sadala, piemēram, cietumniekos un cietumsargos un tad noskatās, kā viņi viens otru gandrīz noslaktē. Iekāpa kontrolieris, mazs, sirms tētiņš, pieklājīgs - lūdzupaldies, lūdzupaldies. Blakussēdētāja nevarēja atrast savu biļeti (viņai noteikti tāda bija, starppilsētu autobusos nav viegli ietikt bez biļetes), un kontrolierī pamodās pavisam cits cilvēks - pavēlniecisks, bet tā nožēlojami, ka viņš tur īgni šņākuļo saslējies, bet šķiet, ka raujas arvien mazāks un smieklīgāks. Lika jaunkundzei izkāpt, vēl tā nedaudz pie viena uzšņākdams arī man, lai pavācos malā, kamēr viņa tiek ārā.
Savukārt atpakaļceļā dodoties, auotoostā valdīja prieks un līksme. Taksisti klaigājās kā itāļi filmās, vispārēja rosība, grūstīšanās, ceļasomas. Un tad tur tie plakāti, kas mani joprojām nebeidz uzjautrināt - apmēram "putnus barot aizliegts, notiek videonovērošana, vainīgos sodīs!" Tomēr vesels autoostas dzērāju kolektīvs darīja tieši to - nez, kā viņi bija iedzīvojušies mantā, t.i., baltmaizē, bet bija, un tā nu tādi trīs līksmi vīri sēdēja piesaulītē, hičkokīga kaiju bara apņemti, un ķiķināja kā skolasskuķi. Kādu gabaliņu tālāk to pašu darīja arī melanholiskāka un ļodzīgāka paskata dāma. Gaidīju, kad nu tos "vainīgos" sodīs, bet nekā. Autobuss arī negribēja gaidīt.
|
|