| Baltiem diegiem šūts |
Nov. 21st, 2012|11:01 pm |
Bijušie dzīvokļbiedri mēdza smieties par to, ka es vienmēr paģiru un melanholijas gadījumos pucēju māju. Bet tad, kad apkārtesošā Hirosima savākta, vieglāk apsēsties telpā, un, to vairs nepamanot, kārtot lietas arī galvā. Tā nu šobrīd sēžu visnotaļ kārtīgā un spodrā istabā, kārtojot atmiņas failus par savu minci, savu pūku murratiņu, kura kopš sestdienas rīta nekad vairs nesagaidīs uz lieveņa, nebauros naktī pie ledusskapja. Nekad vairs nenāks nolaizīt asaras no vaigiem, kā to astoņpadsmit gadus darījusi.
Protams, varu mierināt sevi ar domu, ka vēl jau divi man paliek, bet, pielīdzinot visiem aizgājējas tikumiem un mīļumiem, šie tik tādi teļapauri, utizēdas un kāju maisīklas vien ir. Lai gan mīļi arī jau.
Gribas visus mīļos piediegt sev pie kleitas malas, lai neviens vairs nekur neiet. |
|