| Varbūt ir ceturtdiena |
[Nov. 8th, 2012|09:50 pm] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | bļe | ] |
Dons Dreipers jau var klāstīt, ka mīlestība ir izdomāta Medisonas avēnijā, lai pārdotu zeķubikses, un es tikai ķiķināšu, bet ja kāds man tagad teiktu, ka pirmsmenstruālais sindroms ir izdomāts, tikai lai pārdotu šokolādi, es aizietu uz pīpūzi pēc cirvja un ar viņu izrēķinātos. Man tik ļoti gribas strīdēties un mest traukus pa logu un vienlaicīgi negribas, ka es labprāt viena pati pārvāktos uz kādu vecu, pamestu trakonamu (vēlams, ar spokiem) kādā tāltālā zemē, kuras valodu nesaprotu, kaut kur jūras krastā, vietā, kur nekad nespīd saule, un ārā izietu tikai, lai nopirktu cigaretes un izvestu pastaigā milzīgo suni, kāds man noteikti būtu. Žēl, ka mani nekad nav vilcis uz loterijām un cita veida azartspēlēm. Mans lauciņš ir alkohols, un tur nu mantā nevar iedzīvoties, tieši otrādi. Par to, ka esi piedzēries līdz nekustamā īpašuma stāvoklim un kārtējoreiz pataisījis no sevis galīgu muļķi, neviens nemaksā.
Man bija visādi stāstiņi - kā autobusā ieraudzīju sīku puisīti, kas izskatījās taisni kā Dilans uz "Blonde on Blonde" vāciņa, ar visu šalli, kā dzīvoklī un visu vakaru pazuda elektrība un dedzinājām sveces un tinām kāšus, kā iemācījos jaunus lamuvārdus uz ielas, bet šovakar vairāk prāts nesas uz žēlošanos par dzīvi. Un kas gan man būtu, par ko žēloties - netrūkst ne romantikas, ne siltu radiatoru un citu ērtību, visa jobanā Maslova piramīda ir manā priekšā, tik vien tā darba kā no rīta iedzert kafiju un vakarā - miegazāles, bet gribas tikai pazust bez vēsts pašai no sevis. |
|
|
