| Kas es būšu, kad izaugšu liela |
Apr. 5th, 2012|11:06 pm |
Agrajās pamatskolas klasītēs, kad visi cītīgi sekoja līdzi Alijas Makbīlas gaitām televizorā, juristi bija modē. Un klases meitenes ar nelielu skaudību pareģoja, ka, tā kā man esot vislabākās atzīmes klasē, es jau nu noteikti kļūšot par juristi, kad izaugšot. Iztēlojos sevi tajos pelēkajos mini-kostīmiņos un lamzacīgajās augstpapēdenēs un māju ar galvu, kaut īsti apmierināta nebiju.
Kad pēdējoreiz satiku kādu draudzeni, spriedām par pirmspubertātes laikā lasītajiem "Dziedoņiem ērkšķu krūmā", kur galvenajai varonei sākās mēnešreizes, un viņa, neko par tādām nezinādama, bija pārliecināta, ka mirst. Mēģinājām atcerēties, kur vēl esam sastapušas šādu sižetu - jo noteikti esam - bet nesanāca. Man gan, sākoties mēnešreizēm, šādu problēmu nebija, jo es, kā jau lasītprasmi ļoti agri apguvis un samērā zinātkārs bērns, par šo jomu zināju visu šķietami iespējamo. Biju sastapusies grāmatplauktā gan ar brutālām izvarošanām, asiņainām dzemdībām, spontānajiem abortiem, gan trīsdesmitlappušu ainām lubu romānos, kur Viņš un Viņa beidzot ļaujas kaislei. Biju pētījusi garengriezumus un šķērsgriezumus medicīnas enciklopēdijā. Biju mātes tolaik pat-vēl-ne-glancētajos dāmu žurnālos salasījusies dažādus stāstiņus - īpaši spilgti atminos rakstu, kur bija izklāstīts, kā Izabella Ipēra kādā filmā ar citu dāmu runājusi par mūžseno jautājumu "sperma: izspļaut vai norīt", vienlaikus ēzdama ko līdzīgu mannāputrai. No "Mīlestības vārdā", godīgi paslēpta aiz dažādiem dainu krājumiem, biju uzzinājusi, ka vislabākais muzikālais pavadījums priekš mīlēšanās ir Ravēla "Bolero", un tikai nekādu smago roku, pasarg Die's. Šad tad ieslēdzos vannasistabā, lai uzkāptu no vannas malas tālāk uz veļasmašīnas un no skapīša izvilktu tamponus un pēc tam pie izlietnes pētītu, vai tie tiešām "atplauks kā puķes zieds". Pie vecāku prezervatīviem gan neuzdrošinājos ķerties klāt, kaut zināju, uz kuras skapjaugšas tie meklējami. (Tā kā ģimenē visi, izņemot mani, sākas no metra astoņdesmit, dzīvē bijis daudz kāpelēšanas, varbūt tāpēc baidos no augstuma.)
Varbūt visas šīs zināšanas bija viens no iemesliem, kāpēc apmēram pirmsskolas vecumā pāris gadus visai nopietni vēlējos kļūt par mūķeni. Saskumu, kad man paskaidroja, ka, ja nu mūsu ģimenei vispār esot kādas saites ar reliģiju, tad vien ar luterāņiem, kuriem nekādu mūķeņu neesot. Velti cerēts.
Pēc pāris dienām klāt dzimšanas diena. Ļoti baidos - ja nu pēkšņi izaugu liela?
|
|