| Siltums |
Sep. 20th, 2011|01:53 am |
Sestdien, klabinot pa taku uz vēlēšanām, manīju turpat netālu pie kaut kādiem apstādījumiem baltā kleitā un plīvurā fotografējamies meiteni, ar kuru reiz pamatskolā pat sēdējām vienā solā, blakus līgavainis, uzvalkā ietūcīts, arī puika no mūsu skolas, un abas laimīgās dzimtas blakus, man austiņās skanēja šī dziesma, un šķita, ka diena ir gaiša, tik pavisam gaiša. Jau gandrīz dzirdu ciniķus smīkņājam, bet manas cinisma bruņas tikmēr rūs kaut kur rudens lietū nomestas, un arī par to man prieks.
Savukārt šodien aizklīdu uz vietu zem Gaujas tilta, kur pavasaros upe plūst, bet tagad sauss un pa tādu gliemežvāku taku var aiziet līdz vietai, kas pavasaros mēdz būt saliņa, satikt vecumvecu koka laiviņu, pasēdēt uz pavisam salīkušas kļavas, kam zaros sapinušies dažādi upes saneši. Vienīgi gribētos, lai šeit pilsētelē ir mazliet līdzenāk un ar divriteni visur-piekļūstamāk. Jo ar divriteni (un tikko nejauši biju uzrakstījusi - "dievriteni") drošāk, kā jau ar ceļabiedru, un var veselas vasaras naktis pavadīt divatā ceļos un šosejās, bet gravā krēslas stundās vienai nav nemaz tik jauki. Tomēr, ja būtu šodienas stāvajās takās ņēmusi līdzi šo ceļabiedru, nu jau mēs abi gulētu zem kādas lapu kaudzes apskāvušies un ciezdami smagus miesas bojājumus.
|
|