| |
[Oct. 12th, 2008|03:25 am] |
Pirms pāris dienām bija vesels deminutīvu birums. Piknikiņš, kafijiņa, krūzītes, glāzītes, krāsainas lapiņas, jūriņa, smiltiņas kediņās, saulrietiņš, leišu pažarnieciņi, kas nāk draudzēties, un migliņa, kurai pa apakšu aizšmaukt mājās, kur klusiņām saritināties un pīpēt gultā, pelnus berot bļodā uz vīnogu miziņām un rītā brīnīties, ka istabā ož tā, kā liftos parasti. Un re, te jau teikuma vidū deminutīvu nepietika, nudien, ja man to būtu vairāk, būtu pilnvērtīga būtne varbūt. Žēl, protams, ka mani interesē tikai sava pilnvērtība, nevis pasaules neizsmeļamās likstas, un laikam jau pat tā mani tomēr neinteresē. Bet, ja nu es vispār par kaut ko domāju, tad droši vien par sevi - brīžos, kad kaut kam pieduros un satrūkstos no tā, ka iesāpas vai arī tā, ka neiesāpas. Tā es velkos savā tukšībā un tukšumā, plunčājos seklumā, jo te it kā vajadzētu būt siltāk un caurredzamāk, bet īsti tā nav, tikai bezgaršīgāk, tomēr dziļāk brist neuzdrīkstos, jo kājas apēstas (reizēm te medūzas), tā šķiet.
Cilvēkus satikt ir patīkama pārmaiņa, ja reizēm tā notiek. Tad vienmēr sanāk brīnīties. Var veidot visādas spocīgas teorijas par to, ka viņi noteikti ir ar audumu apvilkti mehānismi, kuri atkarībā no ievadītā alkohola daudzuma dažādās aizrautības pakāpēs pauž vienu un to pašu sakāmo, kas ierakstīts maziņās kasetītēs, kas griežas kaut kur viņu dziļumos. Var arī brīnīties, ja viņi pēkšņi rīkojas kaut kā pavisam tā, ka uzdzirkstī kaut kas pazīstams un pašķeļas doma, ka varbūt viņi ir nevis tādi, bet līdzīgi man, nesaku, ka dzīvi, jo neesmu pārliecināta, vai esmu dzīva. Man ir daudz saraustītības, fragmentu un turklāt caurumu tik daudz kā nez kādai smalkai siera šķirnei. Varbūt pareizāk dzīvam būt būtu ar mazu kasetīti iekšā... Apkārt dabā ir tik daudz kārtības un striktu norišu, vienā manā kaķī ir vairāk loģikas un skaidrības nekā visos Aristoteļos & Co. Bet...
|
|
|