| Mīļā Labiņa |
Jul. 9th, 2011|03:09 pm |
|
Pārāk maz vietas un laika, lai savienotu vienā manī visas tās personas, kas tur grib saspiesties, un ir nekomfortabli kā pārkarsušā, pārpildītā autobusā. Ir fotogrāfija, ir tās alkoholā mērcētais negatīvs, kur viss pilnīgi pretēji, un realitāte, kura, protams, ir teju nesasniedzama, ja vien vispār pastāv. Un tā nu esmu pagrīdē, skaidrā, un, šķiet, novecojusi par 50 gadiem, vismaz spriežot pēc manām darbībām un interesēm. Vakar bija lieliska piektdiena, pārmaiņas pēc mājās, vienatnē, spodrinot, gatavojot, apstrādājot klavieres ar mēbeļu politūru, vārot ievārījumus, sālot gurķus un visbeidzot noskatoties Brazil. Zinu, ka neizbēgamais cikliskums aiznesīs atpakaļ no šīs pensionētās atraitnes dzīves, tad kārtējās paģiras atspers atpakaļ šeit, un tā es šūpošos kā pie pulksteņa pendeles pieķērusies, jo grāvji taču ir divi, ceļam katrā pusē pa vienam, un vajag iekrist abos, lai viss būtu godīgi. |
|