| Sākumi, beigas un grīdas |
Apr. 10th, 2011|02:36 pm |
Pirms iemigšanas izlasīju vēsti, ka Sidnijs Lūmets pametis šo iestādi. Droši vien tas nozīmē, ka kaut kas jāskatās vai kaut kas mīļš jāvēlreizskatās. Vai varbūt jāskatās pa logu. Jo zem loga ir koks, viss pumpuros. Izskatās pat pēc tāda tipa koka, kas kaut kad varētu arī ziedēt. (Galvu likt ķīlā nevaru. Dārzkopis/botāniķis manī ir piedzimis nedzīvs.) Šķiet, pirmoreiz tagad īsti pamanīju šo koku, kaut ticu, ka tas tur ir bijis arī pirms tam, tumšākos gadalaikos piesegdams no lietus visus tos deģenerātus, kas tur gandrīz ikvakaru mēdz pulcēties uz iedzeršanu.
Tas koks tomēr visai satrauc. Liek ilgoties pēc "melnajiem darbiem" dārzā, dobīšu izrakņāšanas, sauso zaru izgriešanas un visa cita, ko pat tāds neattapīgs memļaks kā es spēj. Arī pēc dēļu grīdām. Varētu jau to skaidu plāksni paciest, ja tā būtu kādā krāsā, kas tiešām uzskatāma par krāsu, nevis tipiskajā padomju grīdu krāsā. Tiešām ceru, ka kādreiz kāds paskaidros, kādēļ tieši tā bija/ir grīdu standartkrāsa, ja ir taču pasaulē vesels lērums mazāk atbaidošu krāsu. |
|