| Ķērcieni no ierakumiem |
Apr. 9th, 2011|02:14 pm |
|
Nezinu, kā lai atbrīvojas no šīm milzīgajām dusmām, kas guļ kaut kur uz krūtīm ar sumo cīkstoņa svaru. Nododos kaitinošai un pārmērīgai Vudija Allena tipa neirotiskai pašanalīzei, neatrodu nekā nomierinoša. Ir sajūta, ka apkure atslēgta ne tikai dzīvoklī, bet visā manā dzīvē, organismā, sajūtās, prātā. Grūti saprast, kādus rēķinus neesmu maksājusi, bet vēl pēdējā dumpīguma žestā saku sev, ka tīšām neesmu maksājusi, ka pati no sirds esmu gribējusi kļūt vientulīgāka-gadu-no-gada-un-lai-atšķeļas-pēc-drauga-draugs untātālāk, atbrīvoju no skaņas tāpat klusējošo telefonu, sliktā Garbo atdarinājumā saku "I want to be alone". Mēģinu sevi saturēt kopā ar visādiem apsējiem un plāksteriem tiktāl, ka sāku izskatīties pēc mūmijas, sīpolzupu sālu ar asarām, un tomātzupu arī. Noaužu sevi no svešiem stāstiem, pamazām izdilst viss pārējais, pašai nevajag stāstu, jo tie visi beidzas ar smagu pēdējā vāka sitienu pa seju, beidzas ar prom aizslīdošiem beigu titriem. Tā vietā labāk skatos Rashomon, un pēc tam izpeldu cauri tādam pašam lietum šajā pilsētā, skatos Rope, un zīmēju arī sev kartona Ņujorku aiz loga, mirstu visādās nāvēs, griežu dzeloņstieples un roku tuneļus zem barakām, un skrūvēju gāzmaskas nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Man ir tikpat zilas acis kā Polam Ņūmenam un Malkolmam Makdauelam, kad viņi dumpojas pret pastāvošo iekārtu untātālāk attiecīgi Cool Hand Luke un If...., un es arī dumpojos, metu ar ķiegeļiem gan pa šņabja bodīšu skatlogiem, gan pa savu kristāla oliņu sirsniņu, jo šķembās stāvēt ir jēdzīgāk, kad nav neviena, ar ko kopigi paklusēt. |
|