| Sastingums |
Mar. 30th, 2011|09:21 pm |
|
Miega un nomoda stāvokļu dīvainības, kas gan man ir gluži parastas - vai nu nervozi skaitu neguļot pagājušās nakts stundas, vai aizguļos līdz pēcpusdienas saulei - liek just visu tik neskaidru, reālās (?) norises šķiet kā zemeņu ogas ievārījuma burciņā, pa pusei nojaušamas aiz sacukurotās sulas. Nepārejošs īgnums un reizē maiga apskaidrotība. Kāpju lejup pa kāpnēm, un šķiet, ka nevis kāpju, bet lēnām krītu cauri visai kāpņu telpai no sava ceturtā stāva, tikai krītu kā bezgalīgā cilpā, četrus stāvus, tad atkal tos pašus četrus, un tā vienmēr. Un tad esmu kāpņu apakšā, un tur uz flīzēm nokritusi kaut kāda aukla, tāda, ar kuru siltumnīcās piesien tomātus, un izveidojusi bezgalības zīmi. Eju uz lekciju, šķiet, nenotiek. Tad klīņāju pa ielām un izstādēm, lietus līņā, visur policisti. Arī mūķenes. Veikalā nāk pretī Ieva Akurātere, iespējams. Tad esmu uz ielas, nesot salātu iepakojumu cēli kā līgavas rožu pušķi, man irst soma vismaz piecās vietās, mati krīt acīs, un brilles turas kopā tikai ar krietnu izolācijas lentes palīdzību. Un kāpjas iekšā atmiņā tas, kā putni savicina spārnus, pirms paceļas gaisā, tādi lieli putni, kuri to dara ar milzīgu spēku, tā ka cilvēku varētu iedzīt zemē kā telts mietiņu smilšainā augsnē. Un es iedomājos, kā tajā brīdi savicinu rokas un paceļos virs Barona ielas, virs cilvēkiem, kas steidzas uz mājupvedošo sabiedrisko, es ar savu salātu pušķi zobos un nodilušajiem zābakiem. |
|