|
Jun. 29th, 2011|11:44 pm |
|
Pēdējās dažas nedēļas jūtos kā iznirstot no baseina. Tik daudz laika pavadīts zem ūdens, atsvešinātai no visa apkārtējā un tikpat arī - no sevis, un tagad pēkšņi viss ir tik kaitinoši spilgti kā pamosties paģiru rītā, ja stāvu augstāk skraida spiedzoši bērneļi, aiz sienas mēģina stīgu kvartets un virtuvē tiek skaļi žvadzinātas pannas, turklāt acīs spilgti iespīd saule. Ja ilgi esmu blandījusies apkārt kā apdullis, vienaldzīgs kukainis, nemaz neapzinoties, cik šāds stāvoklis ir mierinošs, tagad ir atnācis īgnums. Nekad nav gribējies iesaistīties publiskās vietās visādos Zolā "Parīzes vēdera" zivjusievu cienīgos ķērktiņos par savu taisnību un vienmēr esmu ļāvusi sev droši kāpt uz galvas, bet tagad, piemēram, veikalā pēc cigaretēm jau ieeju modra kā pāķis, kas atbraucis uz balli izkauties - un lai tikai kāds ne tā paskatās! - bet, kā par spīti, visi uzvedas taisni sasodīti pieklājīgi. Gribas aizmukt no pilsēteles, iejukt kādā galvaspilsētas dzertuvē un tur īgnu seju nīkt līdz pašam rītam. |
|