| I am the red pill |
Oct. 20th, 2011|12:47 am |
Virtuvē, gatavojot vakariņas, radioklasika atskaņo ko īpaši skaistu. Aplausi beigās skan kā lietus plīkšķi pret palodzi daudzajās bezmiega naktīs.
Dažos kokos jau vien pašas pēdējās lapas. Var aizripināties uz skatuvietu, kur vasarās parasti meitenes čivina viena otrai savus romantiskos piedzīvojumus, sveši puikas piedāvā šņabi, bērni, suņi, sievasmātes ņudz, bet tagad svētlaimīgi kluss un mazliet pēc saulrieta var gulēt uz soliņa un redzēt visu otrādi, krāsas, mākoņus kā kompresi uz pieres un mežmalu upes pretējā krastā noglaudīt kā blakus nejauši apgūlušos kaķi.
Un jebkāda dzīves pieredze ir nederīgāka praktiskam izmantojumam kā kaķa ekskrements. Nu jā, tagad lieliski zinu, kā būtu vajadzējis rīkoties pirms desmit (vai x) gadiem, tomēr to, kas būtu pareizs tagad, droši vien arī uzzināšu vien pēc desmit (vai x) gadiem. Nepārslēgt tikai kanālus.
|
|