| M. un M. |
Sep. 22nd, 2011|01:13 am |
Mana sajūsma par Merilinu ir gandrīz tikpat veca kā es, un arī Mišelu
Viljamsu esmu ievērojusi jau sen, tāpēc saprotams bija prieks, kad
uzdūros šim Vogue rakstiņam
(ar Leibovicas fotogrāfijām piedevās). Varbūt to var skaidrot ar zināmu
pašidentificēšanās tieksmi ar šīm mazliet aizlauztajām blondīnēm (un ar
ko gan citu tad vēl es varētu pašidentificēties, tomēr). Prieks, ka
tieši Viljamsa būs Monro rakstiņā minētajā filmā, jo nevaru iedomāties
nevienu citu no pašlaik zināmajām aktrisēm, kura spētu to trauslumu un
reizē bērnišķīgo dzīvesprieku, kura dēļ, vismaz manuprāt, Merilina ir
tieši Merilina, nevis tikai kārtējā glītā blondīne ar lielām krūtīm.
Te ir "oriģināls" (Milton H. Greene fotogrāfija):
Un te - "kopija":
Un te vēl citātiņš no raksta - “Someone once said that Marilyn spent her whole life looking for a
missing person—herself. And so she cobbled together what people thought,
felt, saw, and projected onto her and made a person out of it. She had
no calm center inside herself that she could come home to and rest.” |
|